Vai jūs zināt, kas ir struņķošanās? Tā ir pretinieka apmētāšana ar mēsliem, khm, cilvēka, cita cilvēka, bet nepietiekamu resursu gadījumā, arī saviem. Un tā ir tikai viena no briesmu lietām, ko bērnībā it kā veicis mans tētis ar savu "mazo" divmetrīgo brāļuku - manu krusttēvu:)

Sen nebiju tā izsmējusies kā šodien. Mīlu savus radiņus no visas sirds. Šodien sēdējām ap galdu 20 cilvēki un svinējām omītes 80 gadu jubileju. Un no pašiem tuvākajiem tur vēl nebija brālīša ar sievu un manu bērneļu;) Varbūt esmu nemoderna, tomēr man patīk šīs dzimtas kopā sanākšanas, kuras ir vismaz reizi pāris mēnešos. Un patīk skatīties, kā atgriežas pie galda tie, kas to ir pametuši pusaudžu dumpīgumā:)

Es lepojos ar to asins stīdziņu, kas mani saista ar aizsaulē jau aizgājušajiem, ar manu Papuku, kurš tā arī neatļāva dēliem iestāties pionieros;), kurš dziedāja, mašīnā braukdams, par tēvu zemi, par Pidriķi un par suni, kurš apēda zaķa kāju, bet nedzina meitu atpakaļ. Viņš bija vienkāršs strādnieks, pēc eļļas smaržojošām rokām. Viņa bērēs viens pēc otra atmiņās dalījās kaimiņi, dēlu un meitas draugi, šobrīd jau visai zināmi Latvijas ļaudis, kurus viņš pazina kā studentiņus, un mēs - viņa desmit mazbērni. Viņu vienkārši nevarēja necienīt. Un pat aizgājis viņš lika nokaunēties, kaut uz brīdi, tiem, kuru sirdsapziņa ir tā kā bik piemigusi. Viņi šajās bērēs jutās acīmredzami neveikli, jo nebija tajās vietas standartfrāzēm. Bet bija mācītājs, kurš pārtrauca savu runu, lai iedotu kabatas lakatu manam brāļukam, lielajam mazdēlam, raudošam kā otrreiz dzīvē viņu neesmu redzējusi raudam. Un tās ir gaišas atmiņas, siltas un sargājamas.

Un mana vienīgā palikusī omīte - viņa prot tik patiesi priecāties, izlejot krējumu, ka kanniņa nav saplīsusi:) Un smaida viņa vienmēr, gaiši un no sirds.

Un vecāmamma skatās uz mani no mākoņa maliņas un neapmierināti burkšķ, ja es nenomazgāju traukus uzreiz pēc ēšanas, ja veļu pārkaltēju, ja pārāk maz krējuma pieleju mērcei. Viņa man iemācīja pankūkas cept:) un ne tikai pankūkas. Un valsi dejot uz abām pusēm tā, ka varu droši iet uz balli. Jocīgi, viņa gandrīz nekad neteica mīļus vārdus, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka viņa mani ļoti mīl.

Un es vienīgā savā paaudzē kaut drusku iepazinu Veco Kažu. To, kurš "nebija fiziski pretīgs";)) Viņš bija dzelzs vīrs visās šī vārda nozīmēs un pieprasīja to arī no apkārtējiem. var jau būt, ka idiotiski, bet es šad tad iedomājos par viņu čekas pagrabos, par vecomāti, kura ar manu mātesbrāli zem sirds krieviem paziņoja, ka viņas vīrs neko ļaunu nav darījis, tāpēc viņu šī godīgā vara atlaidīs arī tad, ja neatradīs viņas brāli leģionāru. Bet, ja ir darījis ko sliktu, tad viņai tāds arī nav vajadzīgs. Un saprotu, ka ir grēks žēloties par dzīvi, dzīvojot siltā, skaistā dzīvoklī, ēdot, ko sirds kāro, un sajūtot daudzu cilvēku mīlestību.

Mož nepieradušam organismam konjaciņa bik par daudz bijis?