man vajag dabu un dabīgumu. spontanitāti.
un jāpabeidz eseja par female characters in Jane Eyre.
un mājasdarbu kaudze spāņu valodā. que bien!

cik nu gan liela mums tā izdevās, bet daļu Šmerļa meža izķemmējām un iztīrījām pamatīgi. dreifējot augšup un lejup pa meža pauguriņiem, atradām daudz interesantu un piemēslotu vietu, uzdūrāmies kādam krūmos pamestam vientuļam krūšturim un pāris stundu vēlāk arī biksītēm (pat veselām 3), kuras atradās salīdzinoši nelielos attālumos viena no otras, un citiem tikpat svarīgiem apģērba gabaliem. un vēlāk arī šļircēm. un daudz, daudz baložu spalvām. un 2L alus pudelēm. visus mēslus pat nevarētu uzskaitīt.
un beigās pārņēma žēlums, ka nebija vairāk roku un maisu, jo tad būtu satīrījuši arī tos nostūrus, kurus uzgājām, kad jau maisi bija pārpildīti.
kopumā - fantastiski pozitīvi pavadīts laiks un daudz dīvainu joku par krūšturiem, narkomāniem, mežā paslēptiem līķiem utt.

kārtoju māju. un lādējos par to, ka man ir tik daudz drēbju, ka es varētu no tām uztaisīt milzīgu kalnu vai arī ierakties tajās. un tagad drēbes ir ne tikai skapī. tās ir čemodānā. un pat gultas kastē. un protams, ir daudz drēbju, kuras ir pilnīgi liekas.
ja godīgi es pat nezinu, ko lai dara ar to drēbju kalnu.
vajadzētu izšķirot. un tālāk?

pārvērtēju savu gurnu apkārtmēru. smieklīgi. un nevarēju uzšūt svārkus. bet nekas nekas. mana apņemšanās nekur nepazudīs. man ir vēl daudz jaukā auduma un ome iedeva vēl vienu puķainu. vismaz iemanījos nošūt daudz taisnu līniju. un uzšūt krāsainu tašu.

Limbaži ir nudien viesmīlīga pilsēta. un Limbažu meitenes-cacas ir tik burvīgas un atklātas personībiņas, ka nekautrējas man, paejot garām, piebilst: "kā kaut ko tādu var uzvilkt? es vispār tādu neko nevalkātu!"

bet man tik un tā šausmīgi patīk zili putni matos, puķainas zeķubikses un kerzas. un rīt es uzšūšu ūberfantastiski jaukus tirkīzzilraibusrakstainus svārkus. un varbūt iešu pastaigāties.

pēdējās dienas hroniski jūtos nožēlojami, ka esmu latviete. vai arī tā ir kauna sajūta? drīzāk jau kauna sajūta.
man vajadzētu mazāk lasīt ziņu portālus. un vēl jo mazāk komentārus.

nesen noskatījos jaukum jauku filmu
Before Sunrise, kura, lai gan ierindojama romantisko filmu sarakstā, nav no tipiskajām salkanajām un cukurotajām filmām, kurās mīlētāji vakariņo sveču gaismā, pastaigājas pa pludmali saulrietā un nepārtraukti nosiekalo viens otru. daļai cilvēku, filma gan varētu likties garlaicīga, jo tajā nav asu pavērsienu un intrigām apvītu savstarpējo attiecību tēlojumu. mani filma piesaistīja ar jaukajiem, amizantajiem dialogiem un reālistisko laika attēlojumu (kā divi cilvēki satiekas, kā soli pa solim veidojas un attīstās viņu saruna), kurā nav pārspīlējumu - attiecību attīstības ziņā, kaut arī šo divu varoņu acīmredzamā satuvināšanās notiek vienas pēcpusdienas un nakts ietvaros. filmas sižets ir diezgan paredzams, izņemot nobeigumu.

daži citāti no filmas:

Jesse: This friend of mine had a kid, and it was a home birth, so he was there helping out and everything. And he said at that profound moment of birth, he was watching this child, experiencing life for the first time, I mean, trying to take its first breath... all he could think about was that he was looking at something that was gonna die someday. He just couldn't get it out of his head. And I think that's so true, I mean, all - everything is so finite. But don't you think that that's what, makes our time, at specific moments, so important?
Celine: Yeah, I know. It's the same for us, tonight, though. After tomorrow morning, we're probably never going to see each other again, right?
Celine: We, maybe we should try something different. I mean, it's no so bad if tonight is our only night, right? People always exchange phone numbers, addresses, they end up writing once, calling each other once or twice...
Jesse: Right. Fizzles out. Yeah, I mean, I don't want that. I hate that.
Celine: I hate that too, y'know.
Jesse: Why do you think everybody thinks relationships are supposed to last forever anyway?
Celine: Yeah, why. It's stupid.
***

Celine: You know, I have this awful paranoid thought that feminism was mostly invented by men so that they could like, fool around a little more. You know, women, free your minds, free your bodies, sleep with me. We're all happy and free as long as I can fuck as much as I want.
***

Bet vakar es noskatījos filmas turpinājumu Before Sunset, kas uzņemts pēc 9 gadiem, un kurā tiek attēlota šo cilvēku satikšanās pēc 9 gadiem Parīzē, atklājot viņu atmiņas un pašreizējās dzīves situācijas, domas un sajūtas.

Celine: Do I look any different?
[long pause]
Celine: I do?
Jesse: I'd have to see you naked.
***
Celine: Memories are wonderful things, if you don't have to deal with the past.

***

Jesse: Do you have kids?
Celine: Yes, two -
[gasps]
Celine: Shit!
Jesse: What?
Celine: I left them in the car! With the windows rolled up! It was six months ago! Think they're okay?
[laughs]
***

Jesse: What do you think were the chances of us ever meeting again?
Celine: After that December, I'd say almost zero. But we're not real anyway, right? We're just, uh, characters in that old lady's dream. She's on her deathbed, fantasizing about her youth. So of course we had to meet again.

mēs ar Kārli sākām runāt par deminutīva lietošanu latviešu valodā. un gandrīz jebkuram lietvārdam iespējams deminutīvs, salīdzinājumā ar angļu valodu. ha. turklāt, viss sāk izklausīties tik gaiši un pozitīvi, un, protams, ironiski. sasmējāmies.

atnāca nāvīte ar izkaptīti un nopļāva cilvēciņus.

P.S. lasot nopietnas ziņas, pārveidojiet visus lietvārdus deminutīvā.

ļauties histērijai un apraudāties par mazu klaidonīti-suni, kas izskrien uz ielas un stāv, kamēr mašīnas tam milzīgā ātrumā traucas garām.
aiziet uz kādu veikalu pirmo reizi un tad tā kārtīgi sapirkties un vēlāk secināt, ka tomēr esmu pārtērējusies (šoreiz tas bija audumu supermārkets, kurā nopirku vairāk auduma nekā man vajag. kopā aptuveni 4 m piecu dažādu audumu. puķēm. khi).

šausmīgi nevaru sagaidīt sesijas beigas. filca cepurīšu taisīšanu, čiburu taisīšanu, jo to visu darīšu tikai tad, kad sesijā viss būs nokārtots.

es neuzskatu sevi par baigo angļu valodas speciālisti, un arī, Jums, mīļie, to nevajadzētu darīt (kaut arī studēju to to to jau apnikušo angļu valodu)!
īsumā - iekš Spoken Communication dabūju 4. rekords paliek nelauzts jau otro reizi pēc kārtas ( arī pagājušajā semestrī dabūju 4 Spoken Communication). ko lai saka - mani nevienu brīdi nav ieinteresējis šo lekciju pēdējo tēmu loks - politika, ekonomika. un es itin nemaz nekautrējos eksāmenā to paziņot arī pasniedzējai. es nespēju nekādi atcerēties, ko nozīmē "prosecution" (doooh! "apsūdzība"), un tādēļ arī nevarēju pastāstīt par tās funkcijām. ar mokām, drebošām rokām, izrakājusies pa špikeru kalnu zem sola, šo to uzrakstīju un pastāstīju par legal professions - tiesnešiem, advokātiem, prokuratoriem. vēl jāpiebilst, ka eksāmenam nebiju gatavojusies, un negribējās visu iepriekšējo dienu sēdēt, cenšoties iegaumēt judicial systems and types of courts un visus pārējos terminus.

bet kopā ar Written Communication (kurā dabūju 7,8) esmu izcīnījusi 6. esmu pamatīgi izlaidusies, bet man patiešām trūkst motivācijas mācīties kaut kam tādam, kas mani neinteresē.

no Spoken Communication darba lapām locīšu origami dzērves. (:

bet sesija vēl nav beigusies. jācenšas uzzināt, kad varēšu pārlikt leksikoloģiju. un pirmdien vēl eksāmens latīņu valodā. un vēl semestra darbs nav uzrakstīts.

vislielākais prieks par 8 literatūrā (daļu no atzīmes sastādīja abi 10, kurus izpelnījos par dzejoļa analīzi un eseju, kuru rakstīju par Šelliju^^).

pēc ilgas video pamācības skatīšanās man izdevās izlocīt dzērvi. laikam jau nav nekas sarežģīts, bet es vairākkārt apjuku, jo tante iekš video to papīra gabalu visādi sagrozīja, un nevarēju saprast, no kura stūra locīt. mana spītība tomēr guva virsroku.

nācās gatavot brokastis otrreiz. mēdzu brokastot gultā. blakus uz ķeblīša noliku salātu bļodiņu un kafijas krūzi. mēģinot ērtāk iekārtoties gultā (to es darīju ātri un masīvi), gultas gals sakustējās, izgrūstot ķeblīti. bļodiņa ar tomātu salātiem aizlidoja, tomātiem un krējumam šķīstot uz visām pusēm. kafija, protams, arī metās bēgt. un no mana skatu punkta atgādināja tādu kā mazu cunami vilni,kas aizskalo tomātus un krējumu pa visu grīdu. viss notika tādā kā palēlinājuma. kura laikā manas varones mute tika izplesta bez maz vai līdz ausīm, kliedzot: "NĒĒEEEEEEEEEEEEE!" un tad kontrastā palēlinājumam, paātrinājumā skrēju pēc slotas, lai likvidētu negadījuma sekas. uzspiežot uz 'nē', Jums ir iespēja redzēt daudz 'nē' drāmu.

esmu nolēmusi šodien izdarīt visādus mājas darbus un vienkārši darbus, kurus sen jau vajadzēja izdarīt (visticamāk, ka pusi no tiem neizdarīšu). šī diena būs dīvaina. un nakts būs dīvaina, ja es būšu viena. bet vienatne nemaz arī nebūtu tik slikta kaut gan - sasodīti nomācoša. ko Tu dari šovakar?

negribas itin nemaz apcerēt, ko es pa gadu esmu izdarījusi. šķiet, ka esmu metājusies no vienas puses uz otru. un Jaunais gads nebūs izņēmums. esmu neizlēmīga. un daudzi prātīgi cilvēki man iesaka vienkārši ļauties straumei. man reizēm liekas, ka es tajā straumē noslīkšu.

šodien noskatījos Мастер у Маргарита pirmo sēriju. dikti jauks Bulgakova romāna ekranizējums.paldies rudaisrudensun vispār šodiena ir tīri tā neko, kaut arī vakarā 19:45 jāiet rakstīt kontroldarbs par Šekspīra ''Macbeth''.

vai zini vēl kādu cilvēku, kurš ir raudājis, skatoties kādu no Harija Potera filmām?

biju uz kino un apraudājos pie Harry Potter and Deathly Hallows 1. daļas. quite funny. bet zālē dzirdēju vēl pāris cilvēkus šņaukājamies un šņukstam.
es esmu apraudājusies arī, skatoties Harry Potter and Half-Blood Prince.

šī dziesma ir mani pārņēmusi savā varā.

sūrstoša sajūta uz muguras un milzīgs prieks par tetovējumu un pārvarētajām bailēm, un sāpēm.
tetovētājs uzlika man Simpsonus. es iekrampējos Kārļa rokā(viņš atnāca kā līdzjutējs:D),samiedzu ciet acis un saviebu seju. un minūti vēlāk ieminējos, ka labāk, lai uzliek mūziku. un dabūju Metallica. hell, yeah! bet tetovētājs aizrādīja, lai nešūpoju galvu (I found so hard to ignore the powerful rhythms of the music^^). uz kontūrām sāpēja diezgan. likās, ka man vilktu/plēstu nost ādas virsējo slāni. bet, kā jau teica meistars,es vēlāk pieradu pie sāpēm, un brīžiem likās pat tīkamas, kaut arī drebēju kā tāda apšu lapa aiz bailēm. uz beigām (aptuveni pēc 20 minūtēm) jau dikti smējos, ka man mugurā dzeļ milzu dundurs.

anyway, it was fun and the tattoo master is a great specialist in this field. and and and I want more. ^^

patīkams satraukums, sajūsma. šodien dodos tetovēties. (:

mēs izliekamies vientuļi un klusībā gaidām, kad kāds pievienosies un pažēlos.

man ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, kurus ilgi neesmu satikusi. vienmēr liekas, ka nav un nebūs par ko runāt. ir dikti maz lietu, notikumu, par kuriem runāt.jo cilvēki, kuri nesatiekas ikdienā, viņus vairs nevieno ikdienišķie sīkumi . un kaut kā liekas neērti runāt par filosofiskām tēmām. par būtībām. par visu. un iestājas drausmīgi neveikls klusums. un man tas liekas tik neveikls.

es ilgojos satikt šos cilvēkus, kurus es dēvēju par saviem draugiem. bet baidos no tā, ka nebūs par ko runāt. un man šobrīd ir tendence daudz ko atlikt. manī trūkst pārliecības un drošuma sajūtas.
man šķiet es attālinos, bet es nezinu kā pietuvoties. tāda sajūta, ka es šeit nemaz neesmu. kaut kādiem cilvēkiem. un kā gan kādam es varu rūpēt, ja man nerūp. kaut gan rūp. klusi. pie sirds.

kuš.