es mēdzu sagraut, lai celtu no jauna. no radošā līdz destrukcijai. un tad atkal atpakaļ uz laimīgo zemi.
vienu brīdi pati sevi gribēju triekt tajos stiklos. spoguļa un vīna pudeļu lauskās.

...

atpakaļ pie radošā.

šodien noberzu no sarkanās sienas zīmējumu. negribas šeit, Juglas dzīvoklī, atstāt daļu no sevis. kaut gan tā paliek. neizbēgami.

bet es neskumstu. es sevi varēšu izpaust citur un daudz pilnvērtīgāk. varēšu katru rītu pamosties blakus savam murrkaķim. no rītiem mūs sveiks saule un zilas debesis, un vārnas, kad atvērsim aizkarus. mēs atkal un atkal varēsim iekrist spilvenos un segās un bužināt viens otru, daudz smieties un mīlēties, apskauties un pētīt viens otru, atklājot vēl neapdzīvotākas salas un nepieradinātāku dabu viens otrā.