ha. nācu mājās no pastaigas. un pagalmā mani pārtvēra kaimiņš no 5. stāva...
- čau! es vēlreiz atvainojos par to pudeli. es tiešām tā negribēju. (tas jau nekas, ka no balkona mestā plastmasas pudele nevienam netrāpīja. to bija redzējusi Dita un tik skaļi nolamājās, ka pēc 5min pie mūsu durvīm izmisīgi zvanījās kaimiņš un kad atvērām viņš lūdza piedošanu, neesot gribējis nevienu savainot)
- nē, nē! viss kārtībā!
- es gribēju vaicāt, vai tavai draudzenei ir puisis?
- jā.
- un tev?
- nē.
- bet tu meklē puisi?
- nē, nemeklēju.
- un, ja gadījumā puisis atrastu tevi, piemēram, es?
- nezinu.
un tā vārdu pa vārdam līdz viņš jau dod savu numuru. un sola nākt ciemos ar Monopolu (viņam esot latviešu versija un viņš vienmēr uzvar). es tikai gardi smejos. un cenšos dažādi atrunāties. viņš mani pavada līdz durvīm un piesaka, ka gribēšot piparmētru tēju, jo tēja ir galvenais, kas vajadzīgs, spēlējot Monopolu. būšot pēc stundas.
durvis aiz manis aizcērtas. un es ceru, ka kaimiņš neatnāks. abas ar Ditu smejamies. un ceram, ka neatnāks. ka būs aizmidzis.
viņu sauc Raits Aivars. un viņa telefona numura pirmie trīs cipari - 203 - nozīmējot viņa auguma garumu.
es tikai smejos.
Garastāvoklis:: smejos. un ķiķinu.