šis vārds mani visu laiku pavada, es pat uzrakstīju sev vienu vēstuli par nostaļģiju, lai saglabātu kaut kādu jocīgo sajūtu. Es nespēju to līdz galam saprast, es nespēju to ieraudzīt vai sasmaržot, es to tikai izjūtu caur kaut kādu neaprakstāmu smeldzi, kas iesit nāsīs pāris bērnības atmiņu.

mnai pārņem nostaļģija sēžot pie loga un veroties uz elizabetes ielu, mani pārņem nostaļģija stāvot uz marijas-elizabetes krustojuma un lūkojoties uz jauno stacijas korpusu un domājot, ka agrāk bija kaut kāda cita sajūta, mani pārņem nostaļģija redzot ugunsdzēsēju mašīnas, jo mēs daugavpilī dzīvojām kaut kur pie ugunsdzēsēju depo.

vai tiešām cilvēki ir radīti, lai dzīvotu bezgalīgā nostaļģijā? tā ir tāda neaptverama sajūta, ko gribas izskaidrot, bet nespēj.

(Reply to this)