šodien no rīta bija varen drūms garīgais [un man patiešām riebjas vilcieni!]... to laikam varēja pamanīt... un tieši tāpēc, man patīk dienās, kad jūtos slikti, tā arī izskatīties.. nē, nesmejies! nopietni! :) nu, protams bez pārspīlējumiem. varbūt tas ir savā ziņā brīdinājums un lūgums reizē. brīdinājums - netuvojies man! neesmu omā. vai arī izmisīgs mazas meitenes lūgums - samīļo mani, jūtos kā mazs kaķēns, kuram vajag tikai kādu, kam ieritināties klēpī... un garīgais patiešām uzlabojas tikai tāpēc vien, ka redzi, ka citi to ievēro un viņiem tas rūp... zīmīgs skatiens, samīļojiens, vai tieša sms "nju, manu sadrūmušo čiepiņ, kā jūties? buch!" tas patiešām liek justies labāk... nu tak nē, es neesmu egoiste!! jo arī pati mēģinu ar tik vienkāršiem paņēmieniem uzlabot kādam garīgo... njā... un satiekot kikuci, sapratu, tā meitene ir prosto fantastika! :) un vārdi, kas iešaujas prātā, dzerot nepabeigto skūpstu un klusējot "jūtos kā savos sapņos apmaldijies bērns, kam sirds pēc mīlesības kvēl..." [bij tāda fabrikantu dziesmiņa] un tas, ko es gribēju ar to visu pateikt bija - nesaprotu! kas ar mani notiek????