Colorblind

pagājusī nakts bija.. tāda pati kā diena, kā nekā III prognoze. pamodos 02:40 no trokšņa, kas nāc no lejas stāva. tas pat nebija troksnis. precēts pāris [jeb vienkārši- lejas kaimiņi] klaigāja! nakc vidū! ja agrāk tā bija tikai tāda murdoņo no nekurienes, tad tagad es pat sapratu teikto. nē- kliegto. es nenoklausījos! es vienkārši gulēju gultā. aiz dusmām miegs 1 mirklī pagaisa. es sāku prātot, vai tad kad es auroju pa visu māju, mani arī tā dzird? nu labi nē [es vismaz to nedaru nakc vidū]. BET es laikam nekad netikšu vaļā no šīs sāpes, kas mani moka - 2 cilvēki kliedz viens uz otru, fiziski ietekmē, sūta uz elli.. cilvēki, kas veido ģimeni!
visa mana turpmākā dzīve ir iedragāta no šādām bērnības atmiņām. tāpēc jau nespēju normāli kontaktēties ar cilvēkiem, nespēju saprast to, ko citiem nozīmē ģimene. liekas, ka dzīvei vienkārši IR jābūt tik brutālai.


* murgs beidzās ar to, ka tika uzgriests tv uz VISskaļāko pa kuru tobrīd skanēja crazy frog. manām ciešanām nebija gala.. visu dzirdēju, pat galvu iebāzusi spilvenā.

** rīts bija dīvains. pamodos 07:02, uzliku roku uz modinātāja un centos aizmigt. 3 min taču!!!