Colorblind

un pirms tā visa bija ļot jauks noskaņojums, kas tā staprcitu arī drīkstētu kādreiz bū.. protams, iekams nepienāk tas brīdis, ka ienāk man te un izčakarē bobi. kur tā var -- kad vienreiz normālas parādības un lietas sāks uzskatīt un saprast par tiešām normālām un vispārpieņemtām. kad? jo kamēr tā ir, tikmēr man ir jācieš. nu stulbi. daudz daudz stulbi.
nu KĀDĒĻ, vienkārši.. fak!
un tad es iedomājos AK-4.
un tad es iedomājos, ka dzīvoju tālu augšā un ir labi.

žēl, ka nepaspēju pirmstam padalīt prieku, bet nu..
šodein kautkā dīvaini - pamodos ar sāpošu galvu, un vēlpietam sports, bet skolotāja man iedav vienu dropī un bija labi. izspēlējāmies rokasbumbu, patika. pēctam skolā dauzīju ledu, lai ir ko dzert. nu sūkājām, garšīgi. auksti. tad liekās ka mēs esam vienīgie iclvķei skolā. jo 2. un 3. bloks ar visiem starpbrīžiem tika pavadīts pirmajā stāvā starp dēli un nabaga vandas galdu. krtatījām galvas pie "foršās" mūzikas, grauzām ledu, tad pielikām plakātu. tad man iedūra ar melno kniepadatu tieši tur, kur itkā ir aizmugurējās bikšu kabatas. nu kur tā var. es protams gandrīz atriebos - bet es tā nevarēju izdarīt, jo nu prāts jau man vēl ir, atšķirībā no dažiem labiem, kuri izcēlās arī turpmākajā dienā. piemram, jauns iztieciens, un patiesība - iztūplējām 2 komandas no 3. tātad, šī spēle mums nebija pirma un pēdējā, bet gan sākums naķamajiem treniņiem un cerību, ka spēlēsim arī tālāk. ir gan apdauzīti ceļi, kā vienmēr.. bet bet tas viss atsver tos ceļus un sāpošās plaukstu locītavas.!
un tad vēl hokejs bija skatāms - un klausāms - un jā!

tas jau tagad viss ir pagājis.