11:44 amtad nu par šo ilgo klusēšanas laiku.mana dzīve ir izmainījusies un apskrambājusi mani vēl vairāk nekā iepriekš. esmu pazaudējusi vēlmi/spēju normāli izteikt savas domas. papīrs [virtuālais] vairs nav tāds draugs kā iepriekš. ir tā sajūta ka, kāds šo izlasa un tad aizlaiž tautās runas, ka 'vot Elīna tā un šitā, viņai tas un šitas sāp'. ir iestājusies neticības fāze. esmu nomainījusi vairākas mājvietas un tagad nobāzējusies vienā vietā no kuras vairs prom negribas. ir laikam atrasta tā mazā, lai arī īrētā, bet tomēt mieraosta. esmu kļuvusi sarkastiskāka un biežāk ironizēju. manī ir vairāk neizsāpētu sāpju un vēlme patverties prom no visa. ir cilvēki kuri ir ienākuši manā dzīvē 'līdz kaulam', un ir daži kuri ir pametuši to uz visiem laikiem, nodedzinot visus iespējamos tiltus. nav vairs tās trakās blandīšanās pa pasauli, nav vairs to nemitīgo svētku sajūtas. tagad ir savādāk. skarbāk. apdomīgāk. ir palikuši vairs tikai tie patiesie smiekli un tas mirdzums acīs. un arī tikai tad, kad tā pa īstam gribas. un tagad ir apziņa ka vairs nedrīkst paklupt un krist, jo tad no manis nekas vairs pāri nepaliks. |