| Nu nesanāca man te tā maskēties... Mana besīgā garastāvokļa iemesls tiešām ir, lai cik tas smieklīgi neizklausītoes - šoferītis... Es, kas parasti uz tāda ranga cilvēkiem neskatos īpaši vērīgi šoreiz esmu iekritusi kā circenis pelnos... Es ar šo cilvēku nu jau 4 sezonas šad tad, šur tur aizbraucu, bez tam šis ir tas cilvēks, pateicoties kura pacietībai (tieši pirmo reizi kā grupas vadītāja braucu ar viņu) nu jau 4 vasaras kaut kur braucu kā gids... Ja toreiz viņš man būtu uzrecis (kaut vai pēc tam, kad es savā stulbumā un vieglprātībā aizmirsu lielo degvielas čeku, kas nepieciešams finansu atskaitēm) vai negriezis busu atpakaļ, (Tādu kļūdu tobrīd bija bez skaita) iespējams es nebrauktu un arī varbūt nestudētu tur , kur šobrīd... Viss līdz šim bija OK, bet sestdien viņš darīja zināmu, ka vairs par šoferi nestrādās, jo esot izveidojis savu uzņēmumu... Laikam jau vairs nekad viņu neredzēšu... Nekas jau nav, bet kaut kā esmu pateicību parādā un bikiņ tā kā pieķērusies... :( Neieredzu es sevi par to, ka man ir tāda vājība pieķerties... Cik daudz atdotu, lai nekas uz mani neatstātu paliekošu iespaidu...Pieriebies vienkārši raudāt:(( Kā lai no šitā izārstējas... Nekā taču tur nav, bet man ir tik sūdīgi... Manā vecumā, besīties par kaut kādu tur šoferi... Spocīgi, ko nē? |