| Šodien devos atdot savu sūri grūti nopelnīto naudiņu dzīvokļa saimniekam (īsts santīmpisējs...) Kādu brīdi biju spiesta iet pa ielu viņam līdzās. Šis cilvēks nepatīk tik ļoti, ka skaitīju soļus līdz brīdim, kad mūsu ceļi šķirsies... Gāju un domāju - tūlīt kas atgadīsies, tūlīt kas atgadījās. ŠĪ bija tā reize, kad arī atgadījās... Zeme pievilka maķenīt spēcīgāk, nekā parasti:((( Nesasitos pārāk, bet pēc kritina domāju, cik savāda bija mana rīcība šādā situācijā. Uz cilvēka centieniem man palīdzēt piecelties, es atbildēju noraidoši, pie tam, teicamais bija pavisam labs - es pati vēl pagaidām varu piecelties... Interesanti, kāds šis teksts būtu gadījumā, ja tomēr es vairs nevarētu pati piecelties??? Šī bija kārtējo reizi tā situācija, kurā pierādījās tas, ka nespēju es paļauties ne uz vienu, ne no viena neko labu, nesautīgu es negaidu, laikam jau arī šāda situācija pierāda, ka neesmu es no tām sievišķīgajām būtnēm:((( Jā, bez tam, viņa velme man palīdzēt mani ļoti, nu ļoti nokaitināja:((( |