Njā...ja jau viņa tā nīda bērnus, tad kāda joda pēc viņa to puisi savāca pie sevis mājās? Lai sēž tas nīstais tepat acu priekšā un nervus grauž?
Tēks...Karaliene mums ir, karaļa nav, un vispār neviena. Izskatīga, nobriedusi sieviete, karjera pilnībā izdevusies, bet ģimenes dzīves galīgi nekādas. Ilgus gadus apspiestie mātes instinkti sabojājuši visu zemapziņu...ahā, un tāpēc viņa sev savāc bērnu, jo tādu grib, un nīst viņo no sirds, jo viņš nav uzradies ātrāk, kamēr viņa bija mīļa un jauka.
Nolikusi sev priekšā atgādinājumu par postā aizlaisto dzīvi, viņa turpina ciest un žēlot sevi, nemaz necenšoties konstruktīvi risināt problēmu un pamest šo emocionālo ūksti. Tā lūk, es domāju. |