Meža zvēriņi mūžīgi izsmēja un izjokoja viņu tikai par to, ka viņš nebija tik mīksts un pūkains kā pārējie, bet gan mazs un adatains, un turklāt vēl resns, kad bija sarāvies kamoliņā. Nevienu neinteresēja tas, ka zem šī durstīgā kažociņa slēpjas kaut kas ļoti labsirdīgs un maigs. Ar Ezīti neviens pat necentās sadraudzēties, jo tad jau nebūtu par ko pasmieties.
Katrs rīts mežā pieciem draugiem – Zaķēnam, Lācēnam, Āpsēnam, Jenotēnam un Vāverēnam sākās, izdomājot par Ezīti visvisādas riebeklības un ķircinot viņu. Reiz Zaķēns ierosināja izrakt bedri, nomaskēt to ar zariem un ievilināt tajā Ezīti. Pēc šī notikuma Ezītis vairākas dienas kliboja tāpēc, ka, krītot bedrē, bija izmežģījis ķepiņu. Nevienam nebija viņa žēl. Gluži otrādi – ar nobintētu ķepu viņš bija vēl smieklīgāks nekā pirms tam.
Nu pasmējāmies par Ezīti????? |