Nevisai priecīgs stāsts par pelēcību...

Time:

11:29

Aha!!!! Tagad parakstīšu to riktīgi stulbo dzeju un domās paraudāšu par aizgājējiem ziniet:))) MAn viņa nedaudz šitai vidē pietrūks, bet ņemās jau kā tāda šplīnīga madāma... pēdējais izgājiens vispār bija 5gadīga meitēna cienīgs:)))

Šeku tev arī viens no tiem tantītes murgiem:))))

Ulubelē

Plūst mēmā Luta. Melnā dzīlē
Grimst steidzas Pārcēlāja airs.
Ne sirds to atceras, ko mīlē,
Ne ilgošanās ir tai vairs.
Viss zudis, kas bij spožs un kairs.

Nu kārtu gaidu te, lai tiktu
Prom otrā krastā, dziļš kur miegs,
Uz magonēm lai galvu liktu.
Dzēš manas pēdas krītošs sniegs –
Tik kluss un vārs kā glāstiens liegs.

Kur rožu ērkšķis dzēlis bija
Reiz sirdī – mirkli rēta kaist.
Zūd arī tā – kā ilūzija,
Kā allaž viss šai dzīvē gaist.
Lemts saitēm pušu trūkt un laist.

– Nāc laivā! – pavēl balss. Es eju.
Nekas vairs nesauc, netur ciet.
Man salta migla līst pār seju.
Ai stunda, kurā jāaiziet,
Cik liela tava vara šķiet!

Dreb akli viļņi. Otru malu
Skar laivas smaile. Pretī slīd
Svešs mirdzums. Brīnišķīgu galu
Jūt sirds, kad nemīl tā, ne nīd.
Zils magoņzieds man pretī spīd.

Ne miņas vairs no cita krasta,
No nemiera, kas salds un baigs.
– Nu reiz te Ulubele rasta!
Nu reiz ir miers! – vējš šalko maigs.
Gaišs smaida aizmirstības vaigs.

Reply: