Redz, man līdzīgi, es arī neesmu kristīta. Gadus četrus atpakaļ draugi teologi bija aizveduši līdz cien.Cālītim ar domu, ka beidzot arī es būšu Dieva bērns:)) Pēdējā brīdī tomēr pārdomāju. Man laikamtas tiešām tā kaut kā intīmi, ka negribas to īsti publiski paust:(( (vai kaut kā tā, grūti precīzi domu ietērpt vārdos)
Ciba ir viens fantastisks pasākums. Te var trenēties domu formulēt tā, lai citi saptrastu to, ko tu tiešām domā. Sava veida treniņnometne. (tas par tiem tēvišķīgajiem padomiem). Īstenībā ironiju tur ielikusi nebiju ne kripatas... Vienkārši,tiešām patīk, ka cilvēki pasaka tā pamatīgi, pa īstam. Ikdienā lēmumi jāpieņem tikai man, un tad, kad kāds pasaka ko svarīgu, nu spēcīgi, tad tas tiešām patīk... Man jau no bērnības kaitina pieņemt lēmumus, labāk patīk uzticēties citiem - spēcīgākiem par mani... Patiesi esmu nogurusi no tā, ka galavārds pieder man... Gribas, lai kāds tā lakoniski noliek pie vietas:))) Tu reizēm neko īpašu nepasaki, bet forma ir tāda, kas neļauj iebilst. Nezinu kā tev tas sanāk, bet sanāk labi:P (teikts bez zemtekstiem un ironijas....) |