Būt par skolotāju, tā nav sūtība... Tā ir sodība... Kā es tā kļūdījos???? Kāpēc tikai pēc 15 gadiem esmu sapratusi, ka esmu izvēlējusies baisāko no profesijām... Totāla vientulība un pazemojumi no trijām pusēm. Tas ir viss, ko sniedz šī profesija... Jap, un es neesmu no tām bērnu nemīlētajām un vecāku aprunātajām... Parasti tiešiesmu baudījusi vecāku un audzēkņu labvēlību... Jautāsiet, kas par to liecina??? Vislabāk jau liecina tas, ka ar saviem bijušajiem audzēkņiem ir labas attiecības, ko uzturu gan es, gan arī viņi (neskatoties uz to, ka esmu sākumskolas skolotāja)
Iespējams tāpēc, ka esmu centusies cik spēka gludināt negludināmo un tikai un vienīgi uz sava rēķina... Manis ir pieticis 14,5 gadiem... Viss!! Beigas... Šķita, ka esmu stipra un ar mani tā nenotiks , bet skatos - vargāki, neaptēstāki radījumi piļī uz priekšu, bet es brūku kopā... Jau otro nedēļu raudu bez redzama iemesla darbā, uz ielas, mājās... |