netipiski, bet visas brīdnienas pavadīju mājā. jūtos ļoti labi.
esmu iztulkojusi visus tekstus par zviedrijas advokatūru (uzsitu sev uz pleca).
gribētos kaut ko skaistu un romantisku.

šodien ejot no skolas uz mājām sāka birt asaras. šķiet, ka šodien kāzusa risinājums ir mana pirmā bedre, lai izrotētu.

p.s. nekad nav situācija bijusi, ka es nespētu sev atrast draugus, paziņas vai vismaz domubiedrus. tomēr šajā sabiedrībā es neiederos vai varbūt nemaz negribu iederēties. manī ir saglabājies pārāk daudz cilvēciskuma, lai es spētu adaptēties snobu vidū. mani daži draugi ir jau tie paši zināmie skolasbiedri, ar kuriem, protams, man nav lemts mācīties vienā grupā. esmu nolemta juriste - vientuļniece.

pēc ilga laika man ir neparasti pacilājošs garastāvoklis. man šķiet, ka viss jau ir beidzies, lai gan, laikam jau tikai tagad viss sāksies. bet, ai nu lai.. man patīk! sāku lēnām gatavoties eksāmeniem, bet es to daru ar patiesu prieku, vismaz pagaidām.

un jā, ar mīļumu ir tik forši, piedalīsimies sievu nešanas sacensībās. es domāju, ka mēs būsim visforšākie. nav svarīgi, vai uzvarēsim vai nē, bet man patīk doma vien, ka šo dullo pasākumu viņš uztvēra ar ļoti plašu smaidu! murr >:]

rīt, nē, šodien pēdējais zvans, laikam jāiet gulēt, lai neizskatos pēc [..] jāņogas, tomēr mans prieciņš ir pārāk liels, dejošanā saradās milzum daudz enerģijas!!! vilkšu linu kleitiņu - būšu vieglais dabas bērns. gribas visus samīļot! :*

šķiet, ka iestājusies kaut kāda krīze.. gan radošā, gan emocionālā. vismaz to sienu šodien nedaudz sataisījām uz priekšu, vismaz neliels prieciņš, rīt turpināsim. rīt lies sveces, man patīk šī ideja.
filozofiju laikam nenodošu vēl nedēļu, vēsturi neesmu pat atvērusi, bet matemātika man ir vienaldzīga. šobrīd man tuvāki šķiet taureņi, ar viņiem arī draudzēšos.

vaah, šī diena, lai neteiktu vairāk, bija vienkārši fenomenāla. viss sākās ar aizkritušu ausi, bet tas būtu štrunts. lai kā man to negribētos teikt, bet beidzot ir pienācis laiks, ka es gribētu vnk nomušīt vai vismaz izslēgt no savas dzīves atsevišķus izlēcēju kadrus, kas domā, ka "pasaule esmu es un es esmu pasaule!" nu izbeidziet tak, tas jau kļūst smieklīgi, ka pieaugusī cilvēki uzvedas kā hormonu plosīti tīņi, kas savu taisnību un gala vārdu uzskata par vienīgo un vispareizāko. manī tiešām valda kaisma dusma. un jā, manas mīlas dzīves virpuļi man pašai sāk likties par īstu mistiku. es nesaprotu, es tiešām izskatos un uzvedos kā muļķe un aita, ar kuru var rīkoties kā gribas. varbūt tas sāk izklausīties pārspīlēti un es pati atgādinu mazu tīni, kas tikai māk čīkstēt par savām lietām un nesaskata dzīvē neko skaistu, bet nezinu. varbūt vakardienas lēmums bija pareizais. vajag mieru. es iztēlojos sevi brienam pa piesnigušu mežu, ieklausoties ikkatrā skaņā, kas rodas, kad mana kāja iegrimst gurlstošajā sniegā. vnk prom.

"laiks tāpat visu saliek savās vietās, bet vai tu varēsi pēc tam to visu atrast, -tas ir tikai laika jautājums." /m.f./


p.s. esmu iemīlējusies grēviņa balsī.

viņš teica, ka esot par daudz manis.
nezinu, cik pareizi vai nē, bet atvadījos no viņa līdz nākamajam mēnesim.

galvā visu laiku tāda sajūta, it kā tā būtu piebāzta ar vati. un mani sāk biedēt manis pašas uzvedība, kad pēkšņi šorīt pamostoties es sāku raudāt. uztaisīju brokastis, sēžu skatos kā viņš ēd un raudu. galvenais, ka pati nespēju izskaidrot, kāpēc. tāpat kā pagājušo nedēļ likās, ka laiks pazūd kkur nebūtībvā un dzimšanas dienu nejutu, ēnu diena vienkārši izvērtās tik izcila, ka dzīvoju tādā kā eiforijā, tad vakardienas brauciens uz tērveti mani tā nogurdināja, ka nezinu.. varbūt man vnk ir iestājies kaut kāds pms un vnk jūku prātā kā jebkura.. bet es nezinu. tagad lasu rukšānes sarunas par attiecībām un secinu, ka viņai ir sasodīta taisnība. mēs nemākam izrunāties. problēmas nerisinām, kamēr tās kā mazas blusas, bet gaidām, kamēr tās izaug par dinozauriem un ielauž mums ribas.