|
galvā visu laiku tāda sajūta, it kā tā būtu piebāzta ar vati. un mani sāk biedēt manis pašas uzvedība, kad pēkšņi šorīt pamostoties es sāku raudāt. uztaisīju brokastis, sēžu skatos kā viņš ēd un raudu. galvenais, ka pati nespēju izskaidrot, kāpēc. tāpat kā pagājušo nedēļ likās, ka laiks pazūd kkur nebūtībvā un dzimšanas dienu nejutu, ēnu diena vienkārši izvērtās tik izcila, ka dzīvoju tādā kā eiforijā, tad vakardienas brauciens uz tērveti mani tā nogurdināja, ka nezinu.. varbūt man vnk ir iestājies kaut kāds pms un vnk jūku prātā kā jebkura.. bet es nezinu. tagad lasu rukšānes sarunas par attiecībām un secinu, ka viņai ir sasodīta taisnība. mēs nemākam izrunāties. problēmas nerisinām, kamēr tās kā mazas blusas, bet gaidām, kamēr tās izaug par dinozauriem un ielauž mums ribas.
|