Brīnumzeme....

Mana dzīve iet pilnīgā dibenā....Nepārtraukti ir tāda stulba sajūtā.Tāds absolūts tukšums....Man laikam ir kāda nopietna problēma...
Nezinu,kā lai to nodefinēju,bet man vajag kādu cilvēku kas uzklausītu visu ko mana sirsniņa ir sakrājusi...Ir tā,ka es vienam vienu lietu izstāstu,citam vēl kādu,bet tad tas nav tā no sirds...Es gribu izrunāties ar vienu cilvēku kurš mani pilnībā uzklausītu...
Un stulbākais ir tas,ka tās visas problēmas mani nomāc(pat nezinu vai tās ir problēmas) un es tā kā noslēdzos sevī...Tā pavisam nevienu nepielaižu klāt...Dažreiz pat visas attiecības ar apkārtesošajiem man šķiet tik virspusējas...Dziļi iekšā es jūtos vientuļa...Un pēdējā laiķā tas pastiprinās...Patiesībā ir tā,ka man liekas es ārēji arī noslēdzos...
Man nav tādu cilvēku apkārt ko man vajag.Bet varbūt es neesmu tāda kā vajag?Varbūt es atrodos neīstajā laikā un neīstajā vietā?Pilnīgi viss velk uz absolūtu bojāeju...
Es tikai gribu kaut vai tikai paākstīties kopā ar kādu,kaut kādas stulbas dziesmiņas padziedāt vai sazin vēl kaut ko!
Un ir lietas ko es nezin kāpēc nevaru izdarīt...Nu kaut kāds stulbums,nevaru pārkāpt sev..Un tās ir pašas elementārākās lietas...
Jūtos kā vientuļnieks klejotājs....Bet man tā nepatīk!
Un uzrakstīt to visu kā es domāju arī man neizdodas,izklausās savādāk nekā ir...
Nu ko lai es daru?