Brīnumzeme....

Šodien stacijā gaidot vilcienu,kurš atkal kavējās,vēroju mazu meitenīti,kas ķēra tauriņus...Viņa tik ļoti centās,skrēja tiem pakaļ,krita un atkal skrēja...Beigās viņa vienu noķēra un ielika celofāna maisiņā....Es vēroju viņus un man palika tauriņa žēl...Viņš vēl tikko brīvi lidoja savā pasaulītē,bet pēkšņi tika pret savu gribu sagūstīts....Taurenis,kas man parasti saistās ar skaistumu un brīvību (fly,fly butterfly...) bija ieslodzīts,un drošvein,ka uz mūžu...Jo cik tad ilgi var izturēt cieši aizsietā celofāna maisiņā...Viņam vairs nav ko elpot,spārniņi vicinās ar vien izmisīgāk,bet tad jau retāk...Diez ko viņš juta?Bet meitenītei bija prieks.Bet varu garantēt,ka īslaicīgs...Jo tā jau ir,kamēr tu vēro to tauriņu un tev viņš liekas neaizsniedzams un neiegūstams, tev viņš liekas tik skaists,tik unikāls un apbrīnojams,bet tad tu viņu iegūsti...pirmie brīži ir prieka un laimes pilni,tu jūties laimīgs un piepildīts,bet tauriņš, kurš pieradis lidot kur viņam pašam tīk un priecēt daudzu acis vairs nevar to darīt un burtiski smok no tā....Viņš vairs nav tik skaists un apbrīnojams,kā agrāk un tu sāc aizmirst par viņu...Jo nevienam nav vajadzīgs nonīcis un vārgs tauriņš...Pamests novārtā viņš to nespēj izturēt un nomirst....Cik gan cilvēki savtīgi un egoistiski...Vēlas visu gūt vienīgi sev,nemaz nepadomājot par otra jūtām....Jo vai tiešām būs labi,ka otru cilvēku pieses īsā pavadiņā un neļaus elpot?Mūžīgi uzmākjsies ar savu klātbūtni...Arī no mūžīgas apčubināšanas var nogurt....Njā....