tik stulbi jūtos,jūtos iestrēgusi. iestrēgusi savās domās.. iestrēgusi neko nezināšanā.. iestrēgusi sen nekur nebijusi..iestrēgusi 8ņu stundu režīmā, kas mani ir pilnīgi iesitis vienā riņķi kurā arī riņķoju jau laikam trīs nedēļas. Tā ir tik ļoti nepatīkama sajūta gribas kliegt pašai uz sevi kā tu vari šitā pret sevi izturēties,kā tev nav kauna, kā tu šitā vari attiekties pati pret sevi? un tā tu brīnies par apkārtējo cilvēku rīcību, domām, izturēšanos. pie tā arī ir vainīga mana neciešamās domas un satraukums, kņudona vēderā, kaut kas pietrūkst- tā arī ir atbilde uz manu satraukuma. Kādreizējais sabiedriskums kas mani ātri sāk tracināt, bet jāatzīst man ir pašai sev tas ka man ir nepieciešami cilvēki, tik samēra robežu daudzumā. esmu noilgojusies pēc tādas kārtīgas draudziņu pasēdēšanas un vienkāršas,bezrūpīgas runāšanas un smiešanas!?
es negribu būt ieslodzīta starp kāmīšiem, kas riņķo un riņķi, es gribu iziet no šī riņķa un vienkārši bezrūpīgi pavadīt laiku, kaut ko traku vai arī pilnīgi mierīgi,sēžot jūrmalā un klausoties jazz vai regeju [as laikam ir vasaras variants] ai bet var tak ugunskuru uztaisīt, lai silts ir priekšā un aizmugurē.
Tā jau laikam ir pirms sapņo ir jāaizver acis, bet varbūt es jau savā nogurumā patiesībā guļot tagad rakstu, tad jau viss kārtībā un šis ir patiešām sapnis.. patīk sapņot, bet tad kāpēc es nedaru tā kā bija rakstīts skolā uz sienas "Katra diena ir dota, lai tu maini sapņus pret īstenību. es zinu ka tu to saproti, bet cik daudz tu to izmanto?"
sūds necik neizmantoju nu labi varbūt kādus 2% mierinot sevi!