Ļoti bieži dzirdēts jautājums, jāatzīst. Uzzinot uzdotās runas tēmu, es cerēju, ka ierodoties uz lekciju nebūšu palikusi vienīgā šajā kursā, jo apzinoties pašreizējo ekonomisko, kā arī daudzu citu sfēru stāvokli Latvijā, var rasties jautājums: “KĀPĒC vispār te dzīvot?!”
Manuprāt, lielākoties'jaunieši mūsdienās nav īpaši tendēti uz dziļu un patiesu patriotismu. Diemžēl, protams.
Kāpēc tad es vēl te esmu?
Man labpatiktu teikt, ka es mīlu izaicinājumus, patīk cīnīties, sevi pamocīt un attīstīt. Kur gan vēl var sevi tā rūdīt, labu pieredzi iedzīt, ja ne šajā valstī?! Mums te tomēr, lai ikdienā normāli eksistētu, veselas divas valodas jāiemācās, par spīti tam, ka valsts valoda tik viena. Normāla ikdiena gan, laikam, ir par skarbu teikts, jo citam normāli attiecīgos veikalos ar zīmēm rādīt, ko vēlies, jo kāds valodu nesaprot, citam atkal nē, tāpēc teikšu – latvisku ikdienu. Nu lūk, un ieguvums klāt, ne viena valoda, bet veselas divas iegūtas.
Izdzīvošanas pieredzi ir lieliska iespēja gūt, jo kaut par piemēru studentam tomēr jāiemācas, kā par dažu latu stipendiju mēnesi dzīvot. Ja ar pieredzi par maz un daži lati nepietiek, vēl var piesviest rūdījumu, ko pavisam elementāri var smelties arī ar darbu, paralēli studijām strādājot. Spēks un izturība parādās.
Nevar jau nopelt arī aizbraucējus, pat Krišjānis Valdemārs šķiet, ka pirms nepilniem 150 gadiem nākotni paredzējis, teica: “Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!”. Tolaik gan, viņš noteikti to citā jomā bija domājis, bet tagad jau laiki mainījušies.Tā jau šobrīd arī notiek, brauc jaunieši un krāj naudu pūriņā. Valstij gan žēl, protams, jo kas gan te paliks un nodokļus maksās, tāpēc jau tauta vaimanā, ka aizbraucēji Tēvzemes nodevēji, bet viņi jau atpakaļ arī atbrauc: mašīnu nopērk, mācīties beidzot var atļauties. Un, lūk, nodokļi, atkal tiek maksāti, bet tas jau tas vieglākais ceļš, sūrāk palikt tepat, tie tak vairums tomēr ārpusē laiku pabaudījuši.
Kā jau minēju, man tomēr vairāk patīk pacīnīties, tāpēc jau es dzīvoju Latvijā!
Current Mood: 
happy
happy