cālis' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Monday, August 10th, 2009

    Time Event
    1:36p
    Atradu, izlasīju, aizķērās sirdē :)
    Kaut kas ļoti ļoti sirsnīgs.. izlasīšanai, kad ir laiks

    Viena cilvēka pārdomas

    Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,

    esam

    nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām

    mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas

    košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu

    pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās

    ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas

    pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

    Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem

    un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,

    atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās

    ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

    Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,

    atgriežoties mājās tad, kad

    iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu

    neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti

    iedomāties.

    Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,

    un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai

    un vienīgi mēs paši. Atceraties?

    Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens

    nepalika resns, jo

    mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles

    dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu

    konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju

    skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

    Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.

    Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem

    strautiņiem,

    sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un

    pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie

    durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!

    Vieni paši

    cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs

    vispār izdzīvojām?

    Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no

    kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir

    pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti

    komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

    Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis

    pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

    Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām

    un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles

    brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,

    atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.

    Ja esi viens no šīs paaudzes,

    tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās

    līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret

    skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...

    Un kā ir tagad?

    - kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;

    - Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;

    - Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;

    - Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem

    nav e-pasta adreses;

    - Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,

    it kā joprojām atrastos darbā;

    - Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,

    lai to paņemtu;

    - Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;

    - Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es

    << Previous Day 2009/08/10
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba