|
Izdomāju, ka jāpadalās arī te ar padsmitnieču domugraudiem no kāda dienasgrāmatas izvilkuma, citādi nav labi vienatnē smieties par citiem.
Intro Iedomājies Tu iepazīsties ar cilvēku tā nejauši un tev viņš iepatīkas pirmās nedēļas ideālas un pēkšņi - nekā ne ziņas ne miņas. Tu mēģini aizmirst to cilvēku, bet Tev nesanāk. Tu jau gandrīz esi par viņu aizmirsusi, un pēkšņi viņam Tevi vajag - raksta, zvana un saka, ka esi viņam vajadzīga un Tu kā muļķe notici, un atkal viss murgs sākas no jauna pirmās nedēļas kopā - IDEĀLAS, pēc tam ne ziņas ne miņas. Esi iemīlējusies līdz ausīm, nevari vairs iedomāties dzīvi bez tā cilvēka, bet viņš izliekas, ka Tevis nemaz nav. Ko tu darītu?
Te ir daži izvilkumi no viņu sarunām.
*Man ir TIEŠI tas pats.. *ahh, lai vai kā Tu viņu mīli, Tev jācenšas viņu aizmirst.! Tas ir grūti,bet ar to ir JĀCĪNĀS.! *un protams, mēs meitenes esam tik NAIVAS un uzķeramies uz visādiem murgiem... *Bet ka jau teicu, es darīšu visu kas manos spēkos lai vienkārši aizmirstu par viņu. Gan jau arī manā mēslu bedrē uzspīdēs saulīte.
*vienkārši iedomājies to,ka viņš ir Tev kā liekais svars,kurš ir jānomet. - bet tomēr atceries,ka lieko svaru ir grūti nomest. par to ir jācīnās,lai gūtu rezultātus. *Tā jau vienmēr ir tie smukie "saldie" vienmēr izrādās kaut kādi pajoliņi. *Tā jau liekas forš čalis.. Bet nē.. Galīgākais mēsls.. *Tie čaļi ir bezjūtīgi.. Viņiem pohuj kas notiek ar meitenēm... Viņi nesaprot, ka mums sāp... *Un viņš turpina mani sāpināt.. Bet es vnk. nespēju viņu aizmirst... Nezinu kāpēc tas tā..
Visbeidzot arī kāds normāls komentārs - ai tu vēl esi jauna, lidz 19 gadiem būsi ne tam vien izgājusi cauri :D
|