|
[22 Aug 2010|04:06pm] |
|
Manuprāt ir ļoti slikti, ja tavā vietā lēmumus pieņem kāds cits. Kāds cits izdomā, ka tev šitā būs labāk - tas nekas, ka tu negribi vairs ēst, bet šķīvis IR jāizēd tukšs, tev IR jāmācās vai jādara šitas, jo tas taču ir pieņemts un savādāk nevar. Itkā man nebūtu viedokļa. Itkā mani neviens nedzirdētu, ka ēst es vairs negribu un šo es ar negribu mācīties, jo mani tas galīgi nesaista. Kas tiem cilvēkiem ir pa vainu, ka viņu nedzird??? Vai vispār viņi grib dzirdēt? Un man šausmīgi riebjas tagad, kādā situācijā esmu. Ar septembri oficiāli jāsākas praksei. Tā kā līdz šim Vācijā nav sanācis neko atrast, tad sarunāju ar vienu savu paziņu, ka no septembra iešu praksē pie viņa. Labums ir tāds, ka tiklīdz es atradīšu Vācijā, uzreiz ar varēšu braukt prom. Šodien kārtējo reizi māte piesienās un zāģē man smadzenes, ka lūk septembris tūlīt ir klāt, bet man ne Vācijā, ne LV nekas nav atrasts. Saku, ka ir, bet atkal nav labi - tur taču nemaksās! Un tad es viņai cenšos ieskaidrot, ka LV par praksi neviens tev negrib maksāt. Viņa nesaprot un tik turpina stāstīt, ka lūk darba kolēģes meita studējusi ekonomiku, strādājusi par oficianti, bet varējusi uzrakstīt diplomdarbu! Bļe, es studēju IT un par oficianti nevaru strādāt!!! Es nemaz negribu strādāt apkalpojošā sfērā - tas nav priekš manis un es vnk netaisos neko tādu darīt!!! Bet uzņēmums iedodot dokumentus un la la la - man nevajag dokumentus - es gribu pieredzi strādājot reālu darbu savā sfērā!! Ja man vajadzētu dokumentus, tad es arī citur varētu viņus dabūt! Man riebjas, ka viņa lūk zinot par mani labāk! Viņai vispār nav nojausmas, kas ir IT. Nu labi, viņa zin tādu vārdu kā programmēšana un tad mani cenšas piespiest kko meklēt saistībā ar programmēšanu. Bet vai tad mani kāds pa šiem gadiem ir dzirdējis, ka man riebjas programmēšana? Tas nav priekš manis, mani tas nesaista un pavisam noteikti neinteresē. Neviens nedzird. Tā bija mana izvēle pēc bakalaura stāties maģistros. Tik pat labi varēju arī nestāties. Kādas viņai ir tiesības man pārmest, ka man nekas vēl nav. Man riebjas, ka visi citi zin labāk ko man vajag un kas būtu tas pareizais. Es pati neko nesaprotot savā pieaugušajā vecumā. Jo vairāk viņa vārās, jo vairāk man gribas izvākties no šejienes un dzīvot vienai. Neviens tevi nekontrolē un neviens tev nepārmet, nav dusmīgs uz tevi un la la la. Tagad viņa tētim stāsta, ka manas klasesbiedrenes strādāja vasarā pa oficiantēm, bet mūsu gudrā Gunta neko neēsot darījusi. A nafig man bija jāstrādā ciema vienīgajā krogā??? Kāpēc vienmēr ir jāskatās uz citiem it kā pašam nebūtu savu vēlmju un domu? Man riebjas, ka viņa nesaprot, ka tā ir mana dzīve - ka es varu arī septembrī nesākt to praksi, varu arī maģistrus nebeigt. Un nedod Dievs, es strādātu kkur kas nav IT. Šobrīd mana lielākā problēma ir tā, ka es nestrādāju un nav stabilu ienākumu. Toties man ir iekrājumi, bet sākt īrēt dzīvokli balstoties tikai uz iekrājumiem, būtu neprāts. Es joprojām meklēšu Vācijā un paralēli arī LV kko, kur varētu naudu dabūt, lai man nav pie senčiem jādzīvo un jāklausās visi šie murgi. Tā ir mana dzīve un es pati nolemšu ko darīt - palikt vai braukt prom, dzīvot šeit vai kkur citur, kur un par ko strādāt un tādā garā.
|
|