| 3:34p |
"Aprīlis - nežēlīgākais mēnesis"
Pirmdiena putina stipru un nepatīkami asu un sausu smilti - sīkie zvirgzdi staigā pa mutes dobumu, dzīvsudrabiskas alkas pielīmējot aukslējām, ar varu gongu zvanot tai vatē, kas ir laiski izlaidusies manā galvā. Piektdiena, sestdiena uz mani bija notēmējusi jubileju staru kūlīti, kas glāsmaini sildīja un aicinātu no jebkura ceļa nost, lai uz kādu es arī neatrastos. Un es atsaucos, es atsaucos Basteja galotnē jau ceturtdien, jo kāds dulns strazds zem mana loga bija pateicis, ka saules sviestā krāsa ir trakoti līdzīga tai, kas visai bieži atrodama alus kausos. Un tā arī es gāju - es gāju svinēties, gāju mest flirta frāzes, gāju baidīties no policijas, gāju aizmirst visu un gāju cerēt, ka vasara visam ar plašu vēzienu piešķirs atlaides.
Piektdien vējkarodziņi bija pieplakuši, taču meteoroloģiskie dienesti turpināja solīt spēcīgu vēju, kas spēj žvingulī sagriezt pat monumentālas tēlu grupas, it īpaši jau pēc tam, kad mēs, divi puiši, derības zaudētu alus kasti aiznesām gudrajai meitenei, kas to bija vinnējusi, un uzgriezām īsto radiovilni, nokorķējiet nost vienu korķīti.
Sestdiena bija ieniršana kādā slepenā pirtī Daugavas rietumu krastā. Bijām nokūņājušies tur divu ļaužu jubilejas aplaistīt savām pilnīgi brīvajām sarunām un neizskaidrojami neveiklām kustībām uz deju plača... Gāja vaļā viss iespējamais - vistas stilbiņi nira pēc mārrutka malka kaut kādās burciņās, tika sviesti un rīti gurķīši, neļaujot tiem nemaz piezemēties, visbeidzot tika aizmirstas modes tendences laikos pēc izdzīšanas no Ēdenes dārza. Saldētavā, kurā izriestām krūtežām tusējās aliņi, džini, viskiji un kas tik vēl ne rokas iesnaikstījās iekšā biežāk nekā meitenēm zem drēbēm. Un tad, tad tikai tādi grūti atstāstāmi kadri - tā it kā daļa no filmas būtu pagājusi skūpsta reibumā - ej nu tad prasi, lai atstāsta kas īsti bija. Zinu tikai to, ka trīs Apolloni sēdēja džakuzi, dzer boli, pīpē "Prīmu" un spiedz, kad kāds no viņiem saka: "Tūliņ būs kontrastduša..." Zinu tikai to, ka kaili dažām padsmitgadīgām meitenēm par šausmām staigājām uz ķēķi pēc alkohola. Zinu tikai to, ka es divas glāzes un laimi saplēsu un kad viesmīlība beidzās, pielūdzu boksa cīņas - slapju dvieli ap kaklu klejoju pa veikaliņiem agrā gaismā un jutos neizsakāmi laimīgs. Arī pārējie mēs piedzīvojām laimi - centrā iebraukuši, mēs ieņēmām nometnes vietu pagodas-paviljona tipa veidojumā un ļāvām alum putēt biezu putu. Bet laime kā jau laime - mīklaina sieviete, kurai viņai vien zināms noslēpums, liek pēkšņi pamest ballīti. Tā arī es pēcpusdienā - neko lāga neatminēdamies - izliku uz acīm divas monētas "Lūdzu" un "Netraucēt". Sapnī jau šļakstēja irklis un vecs lāga onkulis šķindot stikliem brauca man pakaļ. Citādi nemāku izskaidrot, kāpēc šodien arvien velk svinēt. |