Below are the 4 most recent journal entries recorded in aizmirsti's LiveJournal:

Saturday, July 6th, 2013
11:05 pm	Brīvība Es gribētu būt tuksnesī. Es gribētu būt viens tuksneša vidū. Skatīties apkārt. Redzēt tukšumu un pilnību. Ļaut savam prātam apņem tuksnesi un šķietamo bezgalību. Es gribētu ļaut savam prātam lidot pa tuksnesi, planēt virs kāpām un pikēt caur svelmaino dienvidu gaisu. Tad es varbūt kļūtu brīvs un man pazustu apspiestības sajūta. (Comment on this)
Sunday, June 17th, 2012
8:26 pm	Mani iespadi par līdzšinējo vasaru. Es eju pa Marokas ielām, tās ir pilnas ar skaļiem maziem, tumsnējiem marokāņiem, kas bauda savu krāsaino marokāņu dzīvīti. Kādā tumšā šķērsieliņā es ieraugu Vasaru, skaistā īsā kleitā, vērojot kādu koku ziedam. Daudz nedomājot, es izvelku stroķi un iešauju viņai kājā. Tagad viņa man neizbēgs. Es aši skrienu uz Vasaras pusi un lecu tai virsū. Vasarai mugurā ir jauka vasarīga kleitiņa, viņu nav grūti dabūt. Pirmajā brīdī es skrienu viņā ātri iekšā un nākošajā es jau atpūšos, sajūtas ir jaukas, gluži kā skrienot, peldot, dziedot, pīpējot, dzīvojot, priecājoties. Atpakaļceļš ir grūts, bet arī jauks. Cik šī Vasara tiešām ir jauka. Vasara gan kārpās un pretojās, bet nav grūti viņu savaldīt, šī arī nav īpaši skaļa un izskatās samierinājusies ar savu likteni. Tagad es stāvu, atbalstījies pret ieliņas auksajiem mūriem un pīpēju kādu vietējo marokāņu cigareti. Viņa guļ uz zemes nekustīgi un elš. Vasara acīmredzami cieš. Nekas, visticamāk, pēc kāda brīža viņa sapratīs, ka briesmīgākais ir cauri. Pārsteigums ir cauri, turpmākās viņas dzīves stundas ir skaidras kā diena. Viņa turpmāk baudīs dažādas sajūtas, varbūt ne tās jaukākās, bet skaidras. Varbūt pēc laika viņa sapratīs, ka tas patiesībā ir jauki. Man liekas, es redzu viņas ēnotajos vaibstos mazu atvieglojuma blāzmu, staru. Viņa ir sapratusi, viņa redz, ka šāda eksistence nav nemaz zemē metama. Varbūt tagad, kad es izpīpēšu šo cigareti un lekšu viņai virsū, viņa man atbildēs. Tā nebūs vienpusīga baudas apmierināšana. Tā būs abpusēja sajūtu apmaiņa, mums būs kas kopīgs, kas man nespētu būt ar kādu citu. Pēc laiciņa viņa mani iemīlētu. Vai es viņu iemīlētu? Nav svarīgi, es mīlu katru Vasaru. Vai tas nebūtu jauki, ja es un Vasara dotos šajā brīnišķīgajā ceļojumā kopā un nepiespiesti šī vārda vistiešākajā nozīmē. Starp mums kaut kas būtu, viņa man atbildētu.. Rastos mīlestība Tā nebūtu nekāda parastā. Šī mīlestība, savas esences visīstākājā būtībā būtu unikāla, sākot jau ar mūsu satikšanos. Pēc laiciņa, kad izbīlis, aizvainojums, dusmas norimtos un aklais naids atbrīvotu skatienu, mēs spētu viens otru novērtēt. Novērtēt vēl vairāk, zinot, kam mēs esam izgājuši cauri. Tas būtu skaisti. Šī vasara tiešām būtu mana Vasara. Tas būtu tik ļoti jauki. Bet kāpēc es tad tagad aizdedzinu jau otru cigareti? Kāpēc es vilcinos? Vai es baidos? Kam man baidīties? Es tomēr neizkustos un skatos uz Vasaru. Tā visa bija ilūzija, nekāda atvieglojuma nebija viņas sejā, tikai izbīlis, ciešanas un vēlme, kaut tas viss ātrāk beigtos. Nu nē, atkal tāpat. Šī laikam nav mana vasara. Es viņai nepatīku, tā atkal būs tā pati vienmuļā vasaras drāšana, bez kaisles. Bet varbūt tomēr, varbūt tomēr nē. Mums vēl priekšā būs vairākas stundas, varbūt pat dienas. Viņa paspētu pierast pie manis. Ja ne iemīlēt, tad vismaz nebaidīties, aizmirst par iepriekšējo dzīvi un izbaudīt šo neatņemamo anuālo dzīves aktu. “Lūdzu, vairāk nē” “Ahhh, nu kāpēc tev tas viss jābojā? Vai tad tas viss nevarētu strādāt? Vai tu mani nevarētu iemīlēt un mēs kopā izbaudītu vasaru, Vasara? Pēc viņas sejas izskatās, ka nē Pofig. Kuram no mums ir sašauta kāja un kurš no mums trešdaļu no gada ir domājis par šo brīdi? Es eju tevi paņemt Vasara! (Comment on this)
Friday, May 25th, 2012
4:15 pm	the concept of freedom is meaningless, since there is nothing to be free from when you are everything at once. (Comment on this)
Tuesday, May 22nd, 2012
7:44 pm	Pristigāls izkāpj no trolejbusa. Viena kāja uz priekšu, nākošā. Jā, viņam tas sāk patikt. Izmaiņas dzīvē. Uhhh, cik tas var būt labi. Mēnešiem ilgi viņš ir slīcis rutīnas purva bīstamajos akačos, vairs ne, tagad nē. Bet nu vairs nevajag par to domāt. Pristigāls nogriežas no ielas mazā šķērsieliņa, viss kļūst daudz klusāks. Šo ielu viņš nekad iepriekš nav redzējis, maza nenozīmīga ieliņa. Visa iela ir glīši sacelta ar vecām 20. gs sākuma mājiņām, glaunākās no tam izrotātas ar visvisādiem pūķiem un grieķu mitoloģijas varoņiem. Šī iela ir pieredzējusi labākus laikus. Tagad viss ir nedaudz noputējis, liekas pašas mājas ir nosēdušās un to skati, to stiklotas acis it kā vērstas uz leju. Pristigāls aiziet līdz ielas galam, kas nav īpaši tālu, līdz mazai koka mājai, kas izskatās nelietota un pamesta. Viņš apstājas, paskatās, nopēta māju. Uz tās ir rakstīts 1933. Pristigāla skatiens kļūst priecīgāks. Mm, jā šī māja izskatās tieši tā it kā tai vajadzētu iedvest nedaudz dvēseles, nedaudz mākslas, kultūras. Celta tā ir ziedu laiku pašā, pašā sākuma, kad tos vel par ziedu laikiem nevarētu uzskatīt. Pristigāls uzmet vērīgāku skatien uz logiem. Izskatās, ka tajā nav kārtīgi dzīvots Tāda nepieredzejusi māja. Jā… Drošvien cerēja tā uz kādu dzejniecisku iedzīvotāju. Kādu, kas tai stāstītu pasakas un stāstus caur jumta istabiņas mazajiem logiem. Klausītos tā mākslinieka nekad nepiepildāmos sapņus, ko tas čukstētu mājai, stāstīdams par savu utopiju, idilli. Par it kā maziem, bet nepiepildāmiem sapņiem. Māja pārdzīvotu līdzi šim māksliniekam. Tā uzklausītu viņu. Saprastu viņu. Brīdī, kad šis cilvēks saprastu savu bezspēcību un niecību. Brīdī, kad viņš saprastu, ka pasaulē nav neviena, kuram viņš interesētu, kurš viņu mīlētu. Viņš pieķertos mājai. Šai te mājai, kurā tas ir tik daudz ko skaļi lasījis, deklamējis, domājis. Mājas sienas būtu piesūkušās ar šī prozaiskā cilvēka domām, tās pilētu no tām, būtu pārpilnas ar sapņiem un cigarešu dūmiem. Tajā brīdi šis te cilvēks, kuram vecāki būtu devuši diezgan interesantu vārdu kā Koljanss Igraders Kristāls vai kaut ko tamlīdzīgu, iemīlētos mājā. Viņā redzētu, ka tā ir daļa no viņa, žēl gan, ka tā nemāk runāt. Jā, šajā ielā nu gan domas skrien kā nogribējušies ērzeļi. Varbūt tiešām te ir dzīvojis kāds dižs gars, neatzīts, nepazīts, nomiris jauns, bet viņa sapņi, domas ir iesūkušas šajā ielā. Varbūt šī pati māja ir iemācijusies domāt no konstantās un patstāvīgās, smagās, depresīvas domāšanas, kas kādreiz te iekšā ir notikusi un tagad, juzdama, ka kāds, kas meklē savādāku dzīves gājumu, ir te ieradies, pārsūta lēnam savas domas uz šo cilvēku - Pristigālu. Iebīda savus uzskatus, cita cilvēka sapņus, kas papildināti ar mājas ilgām pēc perfekcijas. Eksistenciāli spriedelējumi lēnām tiek iepotēti Pristigāla smadzenēs. Māja viņu lēnām sasaista ar sevi, liek tam domāt. Tā tin savas ideju virves ap Pristigālu. Un tin. Un tin. Tin. Bet lēnām. Uzmanīgi. Lēnam… lai viņu nenobiedētu. (1 Comment |Comment on this)