Sirds dimensija

6.2.06 13:39
Siltajā rudens saules gaismā es katru dienu stāvēju skrejceļa malā ar hronometru rokā, man garām joņoja skrējēji, viņu naglenes čirkstināja izdedžus. Pirmo reizi mūžā es redzēju šos skrējējus bez seksuālā mīta plīvura. Viņi bija kustīgi objekti, plaušu skābekļa tilpums, glikogēna nepietiekamība, nekas vairāk.
Es visiem spēkiem mēģināju atcerēties Billiju skrienam pa šo celiņu, stāvam pie soliņiem un slaukāmies dvielī, pleciem un stilbiem kūpot ziemas saulē. Taču atmiņas par dzīvo Billiju bija izdzēstas. Skatoties uz skrejceļu, es redzēju vienīgi viņa augumu guļam pirmajā celiņā ar saplēstajām brillēm blakus.
Ģērbtuvēs es redzēju viņa augumu uz sola, viena kāja nokritusi sānis, krosenes purngals balstās pret cementa grīdu. No viņa galvas lēnām lāsoja asinis un pilēja uz grīdas.
Ikvienā koledžas vietā, kur varētu mosties atmiņas par viņu, es saskatīju vienīgi viņa nāvi. Tā bija iestrēgusi manā prātā, kā projektorā iestrēgst diapozitīvs. Mūsu dzīvojamā istabā viņš bija iekritis savā krēslā, ar galvu uz rakstāmmašīnas, un asinis pilēja uz izmētatajiem papīriem. Pagalmā viņš miris gulēja nepļautajā zālē, pie pēdējām asterēm, kas ziedēja dobē.
Tāpat bija Ņujorkā, kad mēs ar Džonu tur reizēm satikāmies darījumu dēļ. Mēs gājām pa Centrālparku, un caur kokiem es pamanīju karuseli - viņš bija sabrucis uz apzeltītā zirga, galva balstījās pret stieni, pa to tecēja asinis, bet karuselis lēnām griezās, un skanēja "Kad balle beigusies". Mēs gājām gar kinoteātriem, kur rāda tikai vīriešiem domātas filmas, un es redzēju, kā viņš guļ krēslā, galva atgāzusies, krekla apkaklīte vaļā. Ekrāna gaismā viņam uz sejas paspīdēja asinis.
Pirmo reizi mūžā es nolādēju savu savaldību un lūdzu Dievu: "Tu man palīdzi pārāk daudz. Tu esi padarījis mani pārāk stipru. Atlaidies mazliet! Ļauj man sabrukt, ļauj man raudāt, ļauj man sērot, ļauj man drusku zaudēt prātu un dauzīt galvu pret sienu!"

/Patricija Nella Vorena "Skrējējs", 282. un 283. lpp./
0 +