- 17.1.06 11:11
- ...mēs vienmēr dabūjam to, ko patiešām vēlamies. Lielākā problēma ir tā, ka mēs ļoti, ļoti, ļoti reti patiešām zinām, ko gribam. Mums ir pilna galva ar nepiepildītām iegribām, pusizceptām vēlmēm, nenobriedušiem vēlējumiem. Mēs gribam dzīvot pārticībā, taču neprotam sev nodefinēt, ko tieši šī pārticība mums katram nozīmē. Mēs gribam mīlēt un saņemt mīlestību, taču neko tuvāk par to zināt vai mācīties mums nav pat ienācis prātā. Bet, ja ir, tad tam nav pieticis vai nu laika, vai spēka, vai vienkārši vēlēšanās. Tā nu mēs sūtām savas nepabeigtās vēlmes, negatavās lūgšanas vai nu debesīs, pasaules telpā, enerģētiskajiem egregoriem vai vēl kaut kur (katrs pēc savas pārliecības) un dabūjam atpakaļ tieši to, kam esam gatavi, - kaut ko negatavu, pusceptu, bez pamatiem vai ar norautu jumtu. Ne velti ir teiciens: pirms ko lūdz, padomā labi, ko darīsi, ja to patiešām saņemsi. Un vēl - ja Dievs mūs gribētu sodīt, viņš tiešā veidā piepildītu visu, ko vēlamies.
/Dace Rukšāne/ - 10+
- 17.1.06 15:03
-
Es dabūju to, ko man vajag, nevis to, ko es gribu,
- Atbildēt
- 17.1.06 15:08
-
Nu ja, par to jau arī runa :)
- Atbildēt
- 17.1.06 15:22
-
Bet tas atšķiras, ja tā gala vēlme nav atkarīga tikai no viena cilvēka...
- Atbildēt
- 18.1.06 16:55
-
mhm! Piekritu! :) Starp gribu un vajag ir atskiriba.
- Atbildēt
- 18.1.06 20:10
-
Atšķirība kaut vai burtu skaitā.. :)
- Atbildēt
- 18.1.06 20:41
-
simboli medz but meligi... arii burti, arii cifri
- Atbildēt
- 18.1.06 16:56
-
textins labs! :)
- Atbildēt
- 18.1.06 17:05
-
man patika šis raksts. [un vispār patīk, kā D.Rukšāne raksta].
sava daļa patiesības jau tajā visā ir. - Atbildēt
- 18.1.06 17:20
-
Es atkal esmu riktīgi safanojusies par viņas grāmatu "Kāpēc Tu raudāji?". Tur patiešām lasot var izraudāties!
Bet raksti - kā nu kurš. Reizēm gadās pa kādai pērlei SESTDIENĀ... - Atbildēt
- 18.1.06 17:32
-
asaras gan man pašlaik nav nepieciešamas, bet, ja jau reiz tu tik labi izsakies par grāmatu, centīšos izlasīt.
- Atbildēt