: Pafilozofēsim?
Viens no jautājumiem, kuru nespēj izskaidrot evolūcijas teorija, ir cilvēka sirdsapziņas izcelsme. Kā idejas par labo un ļauno, kas ir tik dziļi iesakņojušās ikvienā kultūrā, varēja rasties evolūcijas ceļā?
Ja cilvēki ir radušies evolūcijas ceļā, tad arī idejas par labo un ļauno ir attīstījušās pakāpeniski, un šīm idejām noteikti piemīt kaut kas izdzīvošanu veicinošs. Bet vai tiešām? Vai cīņā par stiprākā izdzīvošanu sirdsapziņa palīdz vai traucē?
Persona, kurai nav sirdsapziņas, spētu pavisam nepiespiesti piesavināties cita cilvēka īpašumu un pat nogalināt otru, nejūtot nekādu vainas apziņu. Cilvēks, kuram ir sirdsapziņa, šādās situācijās noteikti būs neizlēmīgāks, daudz biežāk meklēs pamatojumu savai rīcībai, centīsies izvairīties no vainas apziņas.
Sirdsapziņa daudz lielākā mērā traucē izdzīvošanu, nekā veicina to. Un, ja pasauli nav radījis Dievs, un ja Dievs nav noteicis to, kas ir labs un kas ļauns, sirdsapziņai patiesībā nav nekādas praktiskas vērtības.
Tomēr gandrīz visiem cilvēkiem it visās kultūrās ir iekšēja pārliecība par to, kas ir labs un kas ļauns. Arī vainas apziņa un vēlēšanās no tās atbrīvoties ir universāla.
Kā tas varēja notikt, ka mēs piedzimām ar iekšēju sajūtu par labo un ļauno? Varbūt mēs jūtamies vainīgi tādēļ, ka... patiesībā... mēs esam vainīgi.
Sirdsapziņu var ignorēt. Ja tas notiek bieži un atkārtoti, sirdsapziņa atrofējas, līdzīgi kā atmirst muskuļi, kuri netiek lietoti. Runājot Bībeles valodā, ignorēt sirdsapziņu nozīmē nocietināt savu sirdi.
Turpretī, skatoties no evolūcijas viedokļa, sirdsapziņa ir vājuma izpausme.
Mīlošam cilvēkam, kurš labprāt kalpo citiem, būtu bijušas niecīgas izredzes izdzīvot evolūcijas sacensībā.
Viens no jautājumiem, kuru nespēj izskaidrot evolūcijas teorija, ir cilvēka sirdsapziņas izcelsme. Kā idejas par labo un ļauno, kas ir tik dziļi iesakņojušās ikvienā kultūrā, varēja rasties evolūcijas ceļā?
Ja cilvēki ir radušies evolūcijas ceļā, tad arī idejas par labo un ļauno ir attīstījušās pakāpeniski, un šīm idejām noteikti piemīt kaut kas izdzīvošanu veicinošs. Bet vai tiešām? Vai cīņā par stiprākā izdzīvošanu sirdsapziņa palīdz vai traucē?
Persona, kurai nav sirdsapziņas, spētu pavisam nepiespiesti piesavināties cita cilvēka īpašumu un pat nogalināt otru, nejūtot nekādu vainas apziņu. Cilvēks, kuram ir sirdsapziņa, šādās situācijās noteikti būs neizlēmīgāks, daudz biežāk meklēs pamatojumu savai rīcībai, centīsies izvairīties no vainas apziņas.
Sirdsapziņa daudz lielākā mērā traucē izdzīvošanu, nekā veicina to. Un, ja pasauli nav radījis Dievs, un ja Dievs nav noteicis to, kas ir labs un kas ļauns, sirdsapziņai patiesībā nav nekādas praktiskas vērtības.
Tomēr gandrīz visiem cilvēkiem it visās kultūrās ir iekšēja pārliecība par to, kas ir labs un kas ļauns. Arī vainas apziņa un vēlēšanās no tās atbrīvoties ir universāla.
Kā tas varēja notikt, ka mēs piedzimām ar iekšēju sajūtu par labo un ļauno? Varbūt mēs jūtamies vainīgi tādēļ, ka... patiesībā... mēs esam vainīgi.
Sirdsapziņu var ignorēt. Ja tas notiek bieži un atkārtoti, sirdsapziņa atrofējas, līdzīgi kā atmirst muskuļi, kuri netiek lietoti. Runājot Bībeles valodā, ignorēt sirdsapziņu nozīmē nocietināt savu sirdi.
Turpretī, skatoties no evolūcijas viedokļa, sirdsapziņa ir vājuma izpausme.
Mīlošam cilvēkam, kurš labprāt kalpo citiem, būtu bijušas niecīgas izredzes izdzīvot evolūcijas sacensībā.