16.03.2013. NOTIKUMU IZVĒRTĒJUMS
Atrodoties Rīgā pie Brīvības pieminekļa un vērojot koncertu, ko mums par godu bija sarīkojuši okupanti, man iešāvās prātā – nu beidzot tak kāds ir uzklausījis manus ieteikumus par to, kā būtu jāsvin 16.marts, diemžēl tikai tā ir bijusi nepareizā puse. Es taču jau 2000.gadā laikrakstā „Latvietis Latvijā” biju aicinājis leģionārus soļot ne tikai vecajās formās un ar ordeņiem, bet arī mūzikas pavadībā, pieaicinot pūtēju orķestri, vai, sliktākajā gadījumā, paņemot līdzi pārnēsājamu kasešu magnetofonu ar leģionāru dziesmu ierakstiem; par ko, cita starpā, izpelnījos pseidonacionālā demagoga Ata Skalberga dusmu izvirdumus (atgādinājumam skat. http://klab.lv/users/aivars_666/14568.html). Tāpat es biju aicinājis tautiešus, kas dzīvo Uzvaras laukuma tuvumā, ieslēgt pie savu dzīvokļu logiem pietiekami labi dzirdamā skaļumā attiecīgu mūziku 9.maijā, brīdī, kad tur kārtējo reizi pulcēsies okupanti, svinot savu uzvaru pār latviešu tautu.
Protams, latvieši, arī tie, kas to izlasīja, bija pārāk gļēvi, lai manam ieteikumam sekotu, un okupantu uzdzīvi Pārdaugavā nekas netraucēja. Neliels prieks man bija par to, ka pēdējos gados leģionāru gājienam pievienojās grupa „Vilki”, kuri nodziedāja dažas leģionāru dziesmas, gan diemžēl ar trūcīgu pavadījumu un bez pastiprinātājiem, tāpēc tālāk par 100 m šīs dziesmas vairs nevarēja dzirdēt. Un tomēr tas bija mazliet vairāk, nekā vispār nekas. Šogad nez kāpēc „Vilki” nolēma vispār nedziedāt, tikai pūta vismaz man personīgi neatpazīstamas melodijas uz āža raga, šādi laikam mēģinot līdzināties īriem vai skotiem...Protams, okupantu ieslēgtie decibeli viņu mūziku tūlīt pat noslāpēja. Vēlāk mūsu tautieši gan mēģināja ar savām dziesmām notušēt okupantu bļaustīgo propagandu, taču „kora” nelielā skaita, orķestra pavadījuma un skaļruņu trūkuma dēļ tas viņiem, protams, neizdevās...
Ko varu ieteikt uz priekšdienām? Nav nekāda pamata domāt, ka nekas tamlīdzīgs neatkārtosies nākamā gada 16.martā un citos līdzīga rakstura pasākumos. Rīgas mērs, visticamāk, arī pēc vēlēšanām būs tas pats naturalizētais okupants Ušakovs, kurš, ja arī nolems ko ierobežot, tad ne jau okupantus, bet gan Latvju Patriotus. Līdz ar to, cerēt, ka turpmāk varēsim godināt savus aizgājušos Varoņus bez trokšņa un okupantu ņirgām, laikam diemžēl nevaram. Mums neatliek nekas cita, kā vien uz uguni atbildēt ar uguni, proti, beidzot gādāt par to, lai arī pašiem būtu sava mūzika pietiekamā skaļumā – labākajā gadījumā īsts pūtēju orķestris, sliktākajā – mūzikas ieraksti. Un noteikti ir jāpiesaka mītiņš ar skaņas pastiprinātājiem – ne jau runājot caur ruporu, bet gan ar mikrofoniem un skaļruņiem. Paskatīsimies tad, kurš kuru spēs pārkliegt, un kurš te Rīgā un Latvijā izrādīsies īstais saimnieks un noteicējs.
Tāpat jādomā, kādu pretsparu varam dot okupantiem jau šogad 9.maijā – laiks negaida! Ja nespējam neko vairāk, tad vajag sarīkot vismaz protesta gājienu pret Latvijas otrreizējo okupāciju – kā to jau pagājšgad darīja nelaiķis U.Freimanis. Parādīsim, ka ar viņa nāvi nekas nav beidzies, ka Latvieši (vismaz daļa no mums) joprojām spēj aizstāvēt savu godu un cieņu Latvijā!
LATVIEŠI, NESNAUDIET – LAIKS MOSTIES, CELTIES, CĪNĪTIES !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
23.03.2013. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
