AIVARS GEDROICS - Komentāri

PAR CIETSIRDĪBU UN ŽĒLASTĪBU NEVIETĀ
Sabiedrībā plašu rezonansi ieguvušais notikums saistībā ar lācenes Mades nošaušanu un daudzu simtu latvietīšu liekulīgajām nopūtām šinī sakarā: vai nu tā vajadzēja, vai tad nevarēja atrast citādu, humānāku risinājumu šai problēmai… utt., u.t.jp. , liek aizdomāties par mūsu tautas rakstura īpatnībām un izvērtēt tās vēl daudz plašākā aspektā, nekā saistībā ar šo nelaimīgo kustoni, kuru cilvēki vienkārši bija atrāvuši no dabas un iekārtojuši dzīvei galīgi nepiemērotā vietā. Pirmkārt, vai nav jocīgi, cik daudz vērības esam gatavi veltīt vienai ārēji simpātiskai dzīvai radībai, tai pat laikā neliekoties zinis par mūsu tautu, ko kā dzīvu organismu un nākotnei saglabājumu vērtību diemžēl vairumā mēs laikam neuztveram. Otrkārt, cik atrauti no dabas mēs savā vairumā esam, neapzinoties, kas par zvēru vispār ir lācis un cik tas bīstams var būt apkārtējo ļaužu un mazāko dzīvnieku veselībai un dzīvībai. Šādiem ļautiņiem no sirds ieteiktu izlasīt ne tikai bērnu pasaku grāmatiņu par Vinniju Pūku, bet dažas grāmatas, kurās aprakstīta mūsu senču dzīve pirms pāris simtiem gadu, piemēram, kaut vai A.Grīna „Zemes atjaunotājus”. Varbūt tad viņiem nokristu rozā klapes no acīm un viņi sāktu saprast, kāpēc Latviešu tautas simbols un teiku varonis ir tieši Lāčplēsis – vīrs, kas iznīcina lāci. Jo šie zvēri vēl ne tik senā pagātnē te jutās kā īstenie saimnieki (nu gluži kā šobrīd okupanti Latvijā), absolūti nerēķinoties ar cilvēku interesēm, un tikai zinātnes un tehnikas progress šaujamieroču izskatā piespieda viņus atdot savas pozīcijas mums – ļaudīm. Lai gan, domāju, ka arī bez tamlīdzīgu grāmatu lasīšanas, tādi pārgudri žurnālistiņi, kā, piemēram, Inese Supe no LNT, pietaisītu bikses, reāli ieraugot šo zvēru no sevis 100-150 metru attālumā un pirmā sāktu saukt palīgā medniekus, lai to nogalina, nevis, kā visgudri pamāca citus, pietuvotos tam dažu metru attālumā, iešautu miegazāles un tad pacietīgi gaidītu pusstundu, kamēr tās iedarbojas…
Tātad, domāju, ka saprātīgam cilvēkam nav jāskaidro, ka lācenes Mades nogalināšana šajā gadījumā bija vienīgais saprātīgais risinājums, un, ja ko var nožēlot, tad tikai to, ka ar tā realizēšanu, vismaz manuprāt, nepamatoti ilgi kavējās. Bet pietiks par šo konkrēto gadījumu, parunāsim par mūsu tautas vairuma raksturu kopumā. Cik gan bieži mums, Patriotiem, nākas uzklausīt pārmetumus, ka mēs esot pārlieku nežēlīgi, ko pieprasot okupantu izbraukšanu no Latvijas, bet nevarot zināt, kas viņus tajā etniskajā dzimtenē gaida, vai viņiem tur vispār atradīsies vieta vai ne, viņi taču arī esot cilvēki, nedrīkstot būt pret viņiem cietsirdīgi… utt. Te nu man jācitē kāda man labi pazīstama Patriota teikto, atbildot uz šādiem „argumentiem” tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Maltā: „Interesanti, kad viņi brauca uz šejieni, viņus nemāca bažas, ka te šos varbūt neviens negaida? Un vispār, jūs labāk padomājiet nevis par viņiem, bet par sevi – kā mēs jutīsimies, ja viņi no šejienes neaizbrauks? Vai to latviešu jums nav žēl, kuriem jāmeklē iztikas iespējas ārzemēs, jo viņu darba vietu Latvijā aizņēmis okupants?”. Kamēr mēs domāsim vispirms par citiem un tikai tad par sevi, mums nekad nebūs normālu dzīves apstākļu savā Tēvzemē. Šo vienkāršo dzīves patiesību katram normālam Latvietim vajadzētu saprast labāk par reizrēķinu.
Vēl cits aspekts – patlaban ļoti modē nākusi t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu parasto cilvēku vidū, tai pat laikā nerēķinoties ar to, vai veselajai sabiedrības daļai tas nerada nopietnas problēmas. Invalīdiem griboties būt vienlīdzīgiem – tā apgalvo šādu ideju propanētāji, aizmirstot seno tautas parunu: „kam lemts rāpot, tam nebūs lidot!”. Nu nevar būt vienlīdzīgs ar veselo sabiedrības daļu tas, kas nav vesels piedzimis vai arī ieguvis traumu kādā nelaimes gadījumā. Viņš ir īpašs cilvēks, kam vajadzīga īpaša pieeja un, manuprāt, ir pat cietsirdīgi priekš viņa likt viņam atrasties tādos apstākļos, kas viņu iedzimto vai iegūto īpatnību dēļ viņam nav piemēroti. Bet vēl cietsirdīgāk ir uztiept pārējai sabiedrības daļai auklēšanos ar šādu īpatni, kas tai nav pat ne draugs, ne radinieks. Pat, ja viņam pašam šāda „integrācija” varbūt arī sagādā kaut kādu gandarījumu, tad tiem, kam ar viņu ikdienā jākrāmējas, izdabājot varturu-humānistu iegribām, nākas ciest nepelnītas fiziskas un morālas ciešanas, kuras nez kāpēc neaizkustina nevienu „līdzcietīgu” žurnālistu, it kā šī – veselā – sabiedrības daļa nemaz nebūtu cilvēki, bet kaut kāda amorfa masa, kurai nav ne savu uzskatu, ne gribas, ne priekšstata par normālu, komfortablu ikdienas dzīvi, un kuriem visa sava dzīve jāpakārto (tikai kāda velna pēc gan?) viņu šefībā nodotajam invalīdam, ko latviešu valodā gan vispār ir pieņemts dēvēt par kropli, nepamatoti piešķirot šim vārdam nievājošu, nicinošu nozīmi (līdzīgi, kā tas ir ar vārdu „žīds”). Un tie nedaudzie cilvēki visā Latvijā, tai skaitā es, kuri pret šādu kārtību uzdrošinās protestēt, manuprāt, nebūt nav cietsirdīgi, viņiem ir ļoti žēl vairuma sabiedrības, kuriem ne par ko tiek uzkrautas šādas ciešanas šizofrēnisku integrācijas ideju vārdā. Fiziskos un garīgos kropļus mūsu valstī aprūpē nesalīdzināmi vairāk kā normālos cilvēkus, un tā, manuprāt, pret mūsu tautas lielāko daļu gan ir absolūti nepieļaujama cietsirdība.
Ar šāda veida piemēriem mēs sastopamies ik uz soļa. Piemēram, Eiropas humānie likumi aizliedz likvidēt klaiņojošos dzīvniekus, jo tas esot cietsirdīgi, bet likt ciest no viņu uzbrukumiem citiem cilvēkiem un mājdzīvniekiem, par savu naudu ārstēt no klaida kustoņiem iegūtās slimības, ko tie masveidā izplata, esot pareizi un humāni. Kā likums, tie lielākie „dabas draugi”, kas kvēli uzstāj uz nepieciešamību radīt arvien jaunas dzīvnieku patversmes, paši nav gatavi ziedot ne santīma šādu ideju īstenošanai – to vajagot darīt uz valsts un pašvaldību, respektīvi, visas sabiedrības rēķina, neprasot tās piekrišanu. Un tas šo ļaužu izpratnē nav nežēlīgi un cietsirdīgi, bet nošaut uz ielas noplukuši, klaiņojošu suni – potenciālu nāvējošās slimības trakumsērgas pārnēsātāju - gan esot briesmīgs noziegums.
Vēl kāds piemērs – zināma profila saziņas līdzekļi ik pa laikam gaužas par kredītņēmēju grūto likteni, izsakot idejas, ka vismaz daļu šo kredītu humānisma vārdā vajagot norakstīt, jo likt maksāt savus parādus cilvēkam, kas nav aprēķinājis savas ekonomiskās spējas, esot cietsirdīgi. Bet to, ka šāda norakstīšana var notikt tikai uz godprātīgo krājēju – noguldītāju rēķina, kuri tādā gadījumā, visticamāk, pazaudētu savu naudu, līdzīgi kā tas notika ar komponista R.Paula noguldījumiem „Krājbankā”, viņi klusē. Viņu ciešanas acīmredzot nav apspriešanas vērtas, un viņu interešu pieminēšana šādu lautiņu izpratnē ir tāda pati „nepieļaujama cietsirdība” kā imigrantu tiesību ierobežošana par labu pamatnācijai.
Šādā garā varētu vēl turpināt ilgi un dikti, taču domāju, ka nav vairs vērts to darīt. Vēl tikai gribu atzīmēt, ka pārspīlētie dzīvnieku un invalīdu aizstāvji, kā likums, ar putām uz lūpām pielien arī okupantiem. Tā, piemēram, TV3 žurnāliste Odita Krenberga sarunā ar prezidentu A.Bērziņu detalizēti iztaujājusi par nelaimīgās lācenes nošaušanas apstākļiem (tiešām, „ārkārtīgi svarīgs” temats, kurā iedziļināties Valsts Prezidentam!), pēc minūtēm desmit jau taujā, vai nevajadzētu būt humāniem un piešķirt automātisku pilsonību vēl arvien nepilsoņa statusā esošajiem okupantiem, jo viņiem naturalizēties esot par grūtu vai arī viņi šo procesu uzskatot par pazemojošu. Te nu, domāju, jebkuri tālāki komentāri ir lieki…
Vēl gribu atzīmēt, ka reālajā dzīvē ļoti reti izdodas panākt, lai „vilks būtu paēdis un kaza dzīva”. Parasti tomēr kazas dzīvības glābšanai plēsējs ir jānogalina – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsu varturi, savukārt, humāni rūpējoties par vilka vēdera labsajūtu, kā likums, atļauj šim apēst kazu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs, tauta, ar šo absurdo kārtību samierināsimies! Mans aicinājums – normālais Latvieti, sāc taču žēlot beidzot pats sevi un atceries, ka tu arī esi cilvēks ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām! Piespied mūsu varturus sevi cienīt un rēķināties arī ar tavām interesēm!
CĪŅAI SVEIKS !!!

06.05.2012. Aivars Gedroics