ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Jēzusbaznīcas ielā 6, Rīga, LV 1050
AIVARA GEDROICA (081274-10215)
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
apelācijas sūdzība
2010.gada 25.martā Administratīvā rajona tiesa tiesneses S.Pujātes personā, izskatot manu lūgumu atcelt Daugavpils pilsētas Domes Administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu Nr.D29-949, nolēma apmierināt to daļēji un grozīt man piespriesto naudas soda apmēru no 25 uz 5 Ls. Šo spriedumu uzskatu par nepareizu un lūdzu to atcelt šādu zemāk norādīto iemeslu dēļ.
Tiesas sēdes protokols noformēts ir pavirši un juridiski neprecīzi. Es lūdzu uzaicināt kā lieciniekus uz tiesu teritorijas, uz kuras atrodas māja Teātra ielā 34 un tai līdzās esošais zemes gabals, uz kura 2009.gada 30.aprīlī atradās mana automašīna, īpašniekus TATJANU VEROVSKU un KONSTANTĪNU VASIĻENSKI. Lai arī sūdzībā, kuru adresēju Administratīvajai apgabaltiesai, viņu uzvārdi bija norādīti pareizi, tāpat tie ir lasāmi arī lietai pievienotajā izziņā, kas apliecina noteiktā zemes gabala piederību, protokolā šie cilvēki tiek atbilstoši dēvēti par Garovsku un Vasiļecki, kas norāda uz to, ka protokola sastādītājs ir ļoti pavirši pildījis savus pienākumus, jo viņam nebija svarīga precīza personu identitātes norādīšana.
Bez tam, protokolā nav minēti uzdotie jautājumi, bet tikai uz tiem sniegtās atbildes, kas traucē pilnībā uztvert tiesas sēdē notikušo un saprast, par ko tieši runā atbildes sniedzošā persona.
Tiesas sēdes sākumā tika noraidīts mans lūgums uzaicināt uz tiesu bijušo Daugavpils Domes Administratīvās komisijas priekšsēdi Valentīnu Dubinu un jau manis minētos zemes īpašniekus T.Verovsku un K.Vasiļenski. Cik noprotams, tiesa pievienojās atbildētājas pārstāves Ingas Kokinas teiktajam, ka V.Dubinu neesot nepieciešams saukt tāpēc, ka viss esot izklāstīts lēmumā un citos lietas materiālos, savukārt zemesgabala īpašnieki nevarot liecināt par protokola sastādīšanas apstākļiem. Es toties biju lūdzis uzaicināt šos cilvēkus tādēļ, lai noskaidrotu zemes īpašnieku attieksmi pret to, kā Daugavpils Dome apsaimnieko viņiem piederošo teritoriju, un vai viņi uzskata, ka uz tās vispār kaut kur ir jābūt t.s. zaļajai zonai, kā arī vēlējos sarīkot konfrontāciju ar V.Dubinu, lai izvērtētu būtiskās pretrunas starp manis sniegto informāciju Administratīvajai tiesai adresētajā sūdzībā un informāciju, kas minēta Domes Administratīvās komisijas lēmumā Nr.D29-949, kā arī J.Lāčplēša parakstītajā paskaidrojumā, kas datēts ar 2010.gada 18.februāri un tika iesniegts tiesai. Uzskatu, ka šāda lēmuma pieņemšana būtiski ietekmēja manas iespējas sniegt paskaidrojumus un piedalīties tiesu debatēs, kas atbilstoši paredzētas APL 223.p. un 241.p., kā arī iespēju uzaicināt lieciniekus, kas paredzēta APL 162.panta 2.daļā. Sniedzot paskaidrojumus tiesai, es vairākkārt uzsvēru, ka zeme, uz kura bija novietota mana automašīna, sastāv no akmeņiem, cementa, ķieģeļu drumslām un kanalizācijas lūkas, līdz ar to šinī vietā zāle nekādi nevar augt zemes struktūras dēļ. Protokolā tikai vienreiz ir minēts vārdu salikums „akmeņainā vieta”. Protokola 5.lpp. ir minēts šāds it kā manis teikts apgalvojums: „...man bija divas iespējas – uzbraukt uz zāliena [izcēlums mans – A.G.] vai novietot automašīnu uz ceļa...” Šādi es nekad neesmu teicis. Diktofona ierakstā labi dzirdams, kā es apgalvoju: „...Redzat, tur ir iespēja, vai nu es braucu uz zāliena, kas arī ir slikti, vai nu es nobloķēju eju un vispār tad tā iela nav caurbraucama, un trešais variants ir, kad es nostājos uz šitās cementa lūkas, es no visiem ļaunumiem manā uztverē izvēlējos vismazāko, kur es uzskatu, ka es vismazāk traucēju citiem un arī apkārtējai dabai es ļaunumu nenodaru, tā es domāju”. Es uzskatu, ka šāda kļūda tiesas sēdes protokolā pieļauta APZINĀTI, lai vēlāk varētu apgalvot, ka es tomēr tiesas debašu gaitā esmu atzinis, ka biju gan uzbraucis uz zāliena, kas neatbilst patiesībai. Turklāt, tā kā es uzskatīju, ka no administratīvās lietas materiāliem pievienotajām policijas veiktajām fotogrāfijām nav īsti saprotams, kā izskatījās tā vieta, kur stāvēja mana automašīna, es iesniedzu tiesai savas gan tajā pašā dienā, gan vēlāk izdarītās manas automašīnas un citu transportlīdzekļu, kas bija iebraukuši mājas Teātra ielā 34 pagalmā, fotogrāfijas un lūdzu pievienot tās lietas materiāliem, ko tiesnese arī apsolījās izdarīt, taču tiesas sēdes protokolā šis fakts nez kāpēc nekur neparādās.
Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 25.marta sprieduma daļā [2;8], kurā tiek atreferēta mana sūdzība šai iestādei par iepriekš vairākkārt minēto Domes Adm. komisijas 2009.gada 26.maija lēmumu, ir rakstīts: „...ja visa pagalma teritorija līdz pat Šaurās [izcēlums mans – A.G.] ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju”, lai gan oriģinālā bija rakstīts: „...ja visa pagalma teritorija līdz pat šaurajai ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju...”, tātad faktiski ielas izskata apzīmējums tika pārvērsts par ielas nosaukumu; īpašvārdu (Daugavpilī tiešām ir Šaurā iela, kas atrodas pilnīgi citā pilsētas rajonā, nekā Teātra iela, uz kuras atrodas mana dzīvojamā māja un pie kuras es reizēm uz neilgu laiku mēdzu novietot savu automašīnu). Bez tam, sprieduma motīvu daļas [8] punktā manas automašīnas valsts reģistrācijas numurs minēts kā EK 8535, lai gan visos citos lietas materiālos, kā arī vēlāk šajā pašā tiesas lēmumā tas figurē pareizi kā BK 8535. Lai arī pieļauju, ka šīs kļūdas netika izdarītas apzināti, tomēr tās atkal liecina par lēmuma pieņēmēju paviršo attieksmi pret saviem darba pienākumiem, sekretāram sastādot un tiesnesei parakstot šādu tiesas spriedumu.
Nav saprotams, ko nozīmē tautoloģija „zaļā zona ir zaļā zona”, kas parādās sprieduma 5.lpp., vai nu tā ir sprieduma taisītāju kārtējā pārrakstīšanās, vai arī šāds bezjēdzīgs skaidrojums parādās Daugavpils pilsētas Domes 2005.gada 10.novembra saistošo noteikumu Nr.13 lietoto terminu skaidrojumā, kas liek šaubīties par tā sastādītāju kompetenci un nopietnu attieksmi pret šo noteikumu izstrādi.
Sprieduma daļā [14] teikts, ka „no lietā esošajām fotogrāfijām nepārprotami secināms, ka vietā, kur novietota pieteicēja automašīna ir zaļā zona [šeit un turpmāk saglabāju sprieduma oriģināltekstā esošo nepareizo locījumu lietošanu, interpunkcijas un valodas stila kļūdas – A.G.], proti, no braucamās daļas norobežota ar apmali teritorija, kurā vietām zaļo zāle”. Nav saprotams, uz kādiem pierādījumiem balstīts šāds apgalvojums. Jā, starp manu automašīnu un ielas braucamo daļu redzama sadrupusi apmale, taču tas nebūt neliecina, ka tādēļ mana automašīna stāv uz zālāja. Starp ielas asfaltēto daļu un „teritoriju, kurā vietām zaļo zāle” ir pietiekami liels neauglīgas zemes gabals, kas sastāv no akmeņiem, cementa un kanalizācijas lūkas; uz tā savukārt ir novietota mana automašīna. Jebkuram saprātīgam cilvēkam no fotogrāfijām ir redzams, ka vietā, kur stāv mana automašīna, zāle neaug un nevar augt zemes struktūras dēļ.
Sprieduma daļā [14.1] teikts: „Nav nozīmes pieteicēja norādītajam, ka [..] zāle tajā vietā neaug zemes struktūras dēļ, jo minētais nenozīmē, ka šī teritorija tādēļ nav uzskatāma par zālienu”. Rodas jautājums – kurš tad būtu tas kritērijs, pēc kura Daugavpils Dome un Administratīvā rajona tiesa S.Pujātes personā uzskata, ka konkrētā vieta ir zāliens? Ja zemes struktūrai viņuprāt nozīmes nav, tad jau arī noasfaltētu teritoriju var nosaukt par zālienu, atdalīt to ar satrunējušu apmali, iekļaut to pilsētas teritorijas plānojumā, nesaskaņojot šo faktu ne ar zemes īpašniekiem, ne apkārtējo māju iedzīvotājiem, un regulāri iekasēt soda naudas no cilvēkiem, kuri, vadoties no veselā saprāta viedokļa, uzskata to par vietu, kur drīkst novietot automašīnas. Turpat rakstīts arī: „...zāle var neaugt arī tādēļ, ka zāliens visu laiku tiek bojāts, novietojot tajā automašīnas...”. Teorētiski tas varētu tā būt, taču šim apgalvojumam nav nekādu pierādījumu, tas netiek pamatots ne ar ekspertīzes slēdzienu, ne ar zemes struktūras apskati uz vietas. Tikpat labi var apgalvot arī, ka auglīgā zemē zāle aug arī tad, ja uz tās nepārtraukti stāv automašīna(s). Bez tam, šajā sprieduma daļā ir minēts šāds teikums: „Tiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja tiesas sēdē paustais viedoklis, ka zāle neiznīkst tāpēc vien, ka uz tās tiek turētas automašīnas”. No šī visai nesakarīgā teikuma izriet, ka es būtu apgalvojis – automašīnas turēšana uz zāles nepieļauj tās iznīkšanu, tātad, nāk zālei par labu, bet, ja automašīnas novāktu, tad tieši zāle iznīktu. Šādu absurdu apgalvojumu es, protams, nekad neesmu paudis. Es gan teicu, ka „zāle NEVAR IZNĪKT tāpēc vien, ka uz tās tiek turētas automašīnas”. Acīmredzot tiesas lēmuma sastādītāji tieši to arī gribēja apgalvot, bet savu vājo valsts valodas zināšanu un paviršās attieksmes pret darba pienākumu izpildi dēļ ierakstīja saturā pilnīgi citu apgalvojumu. Turklāt tiesa arī nemin, kāpēc viņu uztverē mans augstāk minētais apgalvojums „nav pamatots”.
Sprieduma daļā [14.2] rakstīts: „No minētā secināms, ka pieteicējs pēc būtības atzīst, ka ir uzbraucis uz ar apmali norobežota zāliena...” Tā es neesmu teicis, šis apgalvojums ir tiešas sekas, manuprāt, apzināti pieļautajai kļūdai tiesas sēdes protokolā, kurā rakstīts: „...es uzbraucu uz zāliena”, lai gan patiesībā es teicu: „...uzbraucu uz cementa lūkas”.
Sprieduma daļā [14.3] secināts: „...pieteicējs labi pārzina pagalmā esošo objektu un teritoriju izvietojumu, labi zinot, kur ir zāliena robeža [...] pieteicējs varēja un viņam vajadzēja apzināties, ka viņš novieto automašīnu zālienā [...] ar automašīnas novietošanu zālienā tas tiek bojāts”. Tieši tas fakts, ka es, 30 gadus dzīvodams minētajā mājā Teātra ielā 34, labi pārzinu pagalmā esošo objektu un teritoriju izvietojumu, ļauj man apgalvot, ka es tiešām zinu, kur ir zāliena robeža, un ka es tādēļ nenovietoju mašīnu uz tā, bet izvēlos to novietot tur, kur zāliena nav. Tieši tā notika arī 2009. gada 30.aprīlī, kad pašvaldības policisti man nepamatoti sastādīja protokolu par automašīnas novietošanu, viņuprāt, uz „zaļās zonas”. Nav saprotams arī, kāpēc tiesa „kritiski vērtē pieteicēja paskaidrojumu, ka zāle tajā vietā neaug jau 30 gadus”. Vai tiesneses S.Pujātes rīcībā ir kādi fakti, kas liek apšaubīt manis minētā apgalvojuma patiesumu? Vai viņa, kas droši vien nekad nav bijusi minētajā vietā un apskatījusi reālo situāciju, uzskata, ka pārzina konkrēto zemes struktūru labāk par mani, kurš, kā spriedumā minēts „dzīvo šai māja jau 30 gadus”.
Attiecībā uz sprieduma [14.4] daļā minēto, ka „tiesa nekonstatē pašvaldības policijas amatpersonu un atbildētājas ieinteresētību nepamatoti sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un saukt pie administratīvās atbildības tieši pieteicēju”, vēlos atzīmēt, ka par pamatu izteikt šādu apgalvojumu man kalpoja fakts, ka konkrētajā vietā regulāri – gan pirms, gan pēc administratīvā protokola sastādīšanas man 2009.gada 30.aprīlī – tur savas mašīnas gan mājas iedzīvotāji, gan ciemiņi, bet viņiem par to protokols sastādīts netika, netiek un droši vien arī nākotnē netiks. Līdz ar to pieļauju iespēju, ka pašvaldības policijai tomēr bija dots uzdevums izrēķināties konkrēti ar mani manu politisko uzskatu un sabiedriskās darbības dēļ.
Pamatojoties uz visu augstāk minēto,
lūdzu apelācijas tiesu:
1. Pilnībā atcelt Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 25.marta lēmumu lietā Nr.A42837209.
2. Izbeigt minēto administratīvo lietu saskaņā ar LAPK 239. panta 1. punktu – sakarā ar administratīvā pārkāpuma neesamību.
3. Izvērtēt faktu, vai administratīvās lietas izskatīšanas laikā iepriekšējā tiesu instancē nav apzināti veikti likuma pārkāpumi.
Lūdzu lietu izskatīt mutvārdu procesā, tāpat, kā tas notika iepriekšējā instancē.
30.03.2010. A.Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
