VAI LATA DEVALVĀCIJA GLĀBTU LATVIJAS EKONOMIKU?
Ar interesi izlasīju ekonomista Jāņa Ošleja sniegto interviju laikrakstā „DDD”. Jau agrāk biju dzirdējis, ka šis kungs, līdzīgi kā A.Garda, piedāvā atrisināt ekonomiskās problēmas, piedrukājot klāt trūkstošos latus. Tas radīja iespaidu, ka viņš ir diezgan saprātīgs cilvēks, taču, iepazīstoties ar viņa uzskatiem par it kā steidzīgu lata devalvēšanas nepieciešamību, sapratu, ka būšu gan kļūdījies viņa personības novērtējumā. Viņš, līdzīgi kā Latvijas Radio lakstīgala A.Tomsons, nez kāpēc ieņēmis galvā, ka latu piedrukāšana bez to kursa maiņas pret ārvalstu valūtām neko nelīdzētu ekonomikas glābšanā. Savukārt, ja latu devalvētu, tad it kā strauji pieaugtu Latvijas eksports uz ārvalstīm, kas veicinātu ekonomikas atdzimšanu. Patiesībā tā tas, protams, nenotiktu.
Paskatīsimies sev apkārt un atzīsim godīgi, ka ražošana Latvijā jau tikpat kā ir iznīcināta, turklāt praktiski visas valdības „4.maija republikā” ir sludinājušas, ka valstij neesot jānodarbojas ar rūpniecības un lauksaimniecības attīstīšanu, neesot jārada arī darba vietas, jo visas problēmas (nu gluži kā bēdīgi slavenā V.Krisberga firma „Auseklītis”) atrisināšot brīvais tirgus. Pie kā šāda pieeja noveda, mēs nu redzam – praktiski visas preces mēs importējam, tikpat kā neko neeksportējam. Protams, sagrūstot PSRS, mainījās politiskā un ekonomiskā iekārta Latvijā, un skaidrs, ka visus pastāvošos ražošanas uzņēmumus saglabāt nevarēja, tomēr valstij vajadzēja mēģināt glābt visu, kas vēl glābjams, pārkārtot to darbību jaunajos apstākļos. Tā vietā „viedais” premjers Go(l)dmans pasludināja principu – „slīcēju glābšana ir viņu pašu rokās; kas neizpeldēs, pats vien būs vainīgs”. Un tad nu nav jābrīnās, ka vairums uzņēmumu arī „noslīka”. Diemžēl visai līdzīgu politiku piekopa arī kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – valdību vadītāji. Tāpēc visa Baltija, tāpat kā, starp citu, arī daudzas citas bijušās PSRS republikas, kļuva par sava veida izgāztuvi, kur Rietumeiropas valstīm realizēt savu nekvalitatīvo pārprodukciju, kas pašu lietošanai nebija piemērota. Un mēģināt pie notikušā vainot augsto lata kursu ir tikpat muļķīgi, kā muzikantiem no Krilova fabulas domāt, ka viņu instrumenti neskan tāpēc, ka viņi sēž nepiemērotā vietā.
Kas tad ir lata kurss? Tā faktiski ir pieņemta, nosacīta pašmāju valūtas attiecība pret citu valstu valūtām. Un, kādu to izvēlēties, būtībā ir gaumes lieta. Valstīs, kurās izvēlas zemu valūtas kursu, cenas ciparu izteiksmē ir lielas, savukārt, ja to izvēlas augstāku, cenas skaitliski ir mazākas. Tā arī vienīgā būtiskā atšķirība. Piemēram, Lietuvā par 1 litu var nopirkt piecreiz mazāk, nekā Latvijā par latu, Igaunijā krona vispār ir 25 reizes nevērtīgāka par latu (tāpēc tādu naudas vienību kā lata simtdaļa – santīms - un lita simtdaļa – cents - tur vispār nav, kronas sīkāk nedalās). Taču tas nenozīmē, ka šo valstu cilvēki dzīvotu īpaši bagātāk vai nabadzīgāk kā mēs, Latvijā. Vienkārši viņu algas, pensijas un preču cenas ir atbilstoši skaitliski lielākas, tas arī viss. Būtībā, kādu noteikt savas valsts valūtas attiecību pret citu valstu valūtām, vairāk nosaka psiholoģiskais faktors (ir tak patīkami apzināties, ka tavas naudas 1 vienība ir pirktspējīgāka kā kaimiņvalsts naudas 1 vienība), bet šis faktors cilvēku dzīves līmeni ne īpaši uzlabo, ne pasliktina. Ir gan cita svarīga lieta – šim kursam laika gaitā jābūt pēc iespējas nemainīgam. Tas rada ļaudīs drošības sajūtu un vēlmi kaut ko krāt priekšdienām. Savukārt, ja valūtas kurss periodiski „lēkā”, tad nav zināms, cik varēs nopirkt, piemēram, par 10 Ls pēc 5 gadiem, varbūt tikai sērkociņu kārbiņu (cilvēkiem vēl svaigā atmiņā kā devalvējās rublis, padarot visus uzkrājumus par faktiski neeksistējošiem), tāpēc šādā situācijā ļaudis cenšas visu, ko nopelnījuši, pēc iespējas ātrāk notērēt, pie viena nelaižot garām iespēju arī aizņemties no bankas.
Protams, arī saglabājoties pašreizējam relatīvi stingrajam lata kursam pret ārvalstu valūtām, tā pirktspēja ir samazinājusies visai jūtami. Mēs labi atceramies, cik daudz preču varējām nopirkt par 1 latu 1993.gadā, kad tas tika ieviests, un cik (ne)varam tagad. Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka arī algas un pensijas, salīdzinot ar tiem laikiem, ir jūtami cēlušās, tāpat paaugstinājušies arī procenti noguldījumiem bankās. Ja tagad lats tiktu devalvēts, būtu ārkārtīgi naivi cerēt, ka cenas saglabātos pašreizējā līmenī. Mēs taču paši gandrīz neko neražojam, un arī tas, ko ražojam, bieži vien top no ievestām izejvielām, turklāt enerģijas avoti arī praktiski visi (pat elektrība, ko gan, manuprāt, pie saprātīgas ekonomiskās politikas pēc varētu sev saražot paši) tiek importēti. Līdz ar to, nekādas ekonomiskās izaugsmes un eksporta palielināšanās (interesanti būtu zināt, vai tiešām, pēc J.Ošleja domām, Igaunijas eksports 25 reizes pārsniedz Latvijas eksportu, ja jau tās naudas mērvienība ir 25 reizes nevērtīgāka) lata devalvācijas rezultātā nebūtu, bet gan dramatiski pieaugtu cenas, kurām algas, pensijas un pabalsti noteikti netiktu līdzi. Un tā vēl nebūtu vienīgā nelaime! Kārtējo reizi nevērtīgi kļūtu Latvijas iedzīvotāju noguldījumi un uzkrājumi, kurus taču acīmredzot neviens neindeksētu. Jau tagad maz ir tādu ļaužu, kas mēģinājuši kaut ko uzkrāt nebaltām dienām, pēc šādām izdarībām vispār neviens vairs naudu uz bankām nenestu, kas izraisītu to sabrukumu. Īsāk sakot, visiem būtu slikti, izņemot vienu ļaužu sugu – tos, kas apauguši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Viņiem gan šāda situācija būtu izdevīga, jo izdotos ar veselu ādu izsprukt no personīgā bankrota, tādejādi iegrūžot bankrotā visu valsts ekonomiku. Un arī, protams, tikai tādā gadījumā, ja aizņēmums būtu veikts par nevērtīgiem kļuvušajos latos. Vairums kredītgrābēju gan izvēlējušies ir ārvalstu valūtas (dolārus vai jevrikus) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīm valūtām bija krietni zemāki aizdevuma procenti. Tāpēc Ošlejs nu uzstāj, ka tos esot jāpārkonvertē latos, bet tad lati jādevalvē. Ģeniāla doma, ja rēķinās tikai ar sevi un sev līdzīgiem tipiem, pilnīgi uzspļaujot tam, kas notiks ar tautu un valsti kopumā. Es gan uzskatu, ka tieši šie kredītnegauši ir pēdējie cilvēki, par ko mūsu varturiem būtu jāizrāda pastiprinātas rūpes un interese (par šo ļaužu būtību pavisam nesen jau rakstīju, tāpēc neatkārtošos). Valsts atbalstu gan ir pelnījuši ne pārāk turīgie, toties taupīgie cilvēki, kas spējuši kaut ko uzkrāt un vēl dalīties savos uzkrājumos ar valsti. Lūk, viņiem gan būtu jārada drošības sajūta, ka viņu nauda ne tikai nepazudīs (atceros Repšes viltīgo smīnu tikšanās laikā ar vēlētājiem – es esot nozadzis ļaužu ietaupījumus! Meli! Visi noguldītie rubļi nekur nepazuda, tikai konvertējās latos!), bet arī nekļūs nevērtīga (atkal atceros Repši - ...bet pie tā, ka rubļi pirms pārvēršanas latos bija kļuvuši nevērtīgi, ir vainīgs M.Gorbačovs, kurš pieļāva PSRS valūtas devalvāciju). Jo, ja tauta atkal tiks piekrāpta, tad jau gan tā nekad vairs nevienai valdībai un valsts iekārtai neticēs.
J.Ošlejs pat uzskata, ka valsts bankrots nekas īpaši briesmīgs nebūtu, jo saistības pret cilvēkiem jau tik un tā būtu jāpilda, tikai tās varētu atlikt uz vēlāku laiku. Tikai gribētu gan, lai viņa gudrā galviņa pasaka, kā dzīvot ļaudīm līdz šim „vēlākajam laikam”, no kā iztikt, varbūt pašiem sev naudu piedrukāt? Lai cik būtu niecīgas daudziem pašreizējās algas, pensijas un pabalsti, tomēr tas viss pagaidām tiek izmaksāts laikus, un to saņēmēji šā tā ar pūlēm dzīvību velk. Kas notiks, ja viņi pat to vairs nesaņems? Bet tas ir pilnīgi reāli, ja jau valstī būs bankrots. Protams, no Nacionālpatriotu viedokļa, tam būtu arī savs pozitīvais efekts – tautā beidzot zustu ticība pašreizējiem varturiem, kurus vēl tagad, par spīti krīzei, naivi ļautiņi ar pūtām uz lūpām slavē radio un TV pārraidēs. Un tomēr cena, kas tiktu maksāta par šādu „prātu apskaidrošanu”, būtu pārāk milzīga, lai es vēlētos šāda scenārija īstenošanos. Negribu novēlēt saviem tautiešiem galīgi izputēšanu un bada nāvi, lai gan daļa no viņiem, balsodami par oligarhu partijām, pēc būtības to ir pelnījuši, taču viņu idiotiskās rīcības dēļ nākas ciest arī tiem, kas to nav darījuši.
Visbeidzot, kā pats J.Ošlejs atzīst, pat gudro ideju par lata devalvāciju mums aktīvi propagandē SVF. Un te nu jāsāk domāt, vai tiešām šis cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotais un finansētais veidojums mums ieteiktu ko labu? Es neuzskatu par īpaši godīgu un patriotisku cilvēku pašreizējo LB prezidentu I.Rimšēvicu, tomēr viņa teiktajam, ka lata devalvācija mūsu pašreizējai ekonomikai nav zāles, bet inde, nevaru nepiekrist. Principā es pieļauju iespēju, ka varbūt šis kungs arī piekāptos biezo kredītgrābēju spiedienam un latu devalvētu, taču tas radītu šķēršļus citiem varturu plāniem – eiro ieviešanai. Pati par sevi atteikšanās no nacionālās valūtas, protams, ir ļoti negatīva parādība, tomēr ne velti saka paruna, ka katrā ļaunumā ir arī sava daļa labuma. Un, ja mūsu valsts ekonomikas pilnīgu sabrukumu un iedzīvotāju iedzīšanu galīgā nabadzībā var vismaz pagaidām novērst gaidāmā jevrika aizstāšana ar latu, tad cerēsim, ka kaut vai tā atturēs mūsu varturus no devalvācijas ideju neprāta. Tai pat laikā latu piedrukāšana pati par sevi, protams, nav nekas nosodāms; faktiski tā jau patlaban notiek, jo aizņemtos dolārus un eiro jau nevar laist apgrozībā Latvijas teritorijā.
Latvieši, būsim uzmanīgi un saprātīgi, neuzķersimies uz savtīgu darboņu viltīgi izmestajiem āķiem! Domāsim ne tikai par sevi, bet arī tautu un valsti kopumā!
09.12.2009. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
