AIVARS GEDROICS - Komentāri

VAI ATBRĪVOSIMIES NO RATIŅKRĒSLA ?

Tuvojoties Neatkarīgas Latvijas pasludināšanas 90.gadadienai, es atkal saspringti domāju – kā iestāstīt mūsu tautai, kuras tik daudzi pārstāvji šo elementāro lietu nesaprot, ka šobrīd mums kopš 2004.gada 1.maija mums nekādas neatkarības vairs nav, ka atkal esam praktiski tikpat beztiesīga kolonija kā PSRS laikos, tikai patlaban mums oficiāli ir atļauts 18.Novembri svinēt un izlikties, ka it kā esam neatkarīgi, patiesībā ar katru dienu arvien zaudējot tās neatkarības paliekas, kas mums vēl ir saglabājušās? Rezultātā nolēmu izmantot šo līdzību ar cilvēku ratiņkrēslā, kas šobrīd ļoti atgādina situāciju ar Latvijas Republiku.
Iedomāsimies kādu vidēja vecuma cilvēku sēžam ratiņkrēslā. Viņš tur pats ir labprātīgi apsēdies pirms dažiem gadiem, jo citi viņam apkārt esošie cilvēki iestāstīja, ka tā būšot ērtāk dzīvot. Staigāt pašam uz savām kājām un pašam par sevi rūpēties taču esot tik grūti un, galvenais, nemoderni. Sēžot ratiņkrēslā, nav jādomā, uz kurieni doties – atnāk palīgi un aizstumj tur, kur viņi uzskata par nepieciešamu. Viņi arī parūpējas par ēdienu un dzērienu, atnesot to, ko uzskata par nepieciešamu šim cilvēkam iebarot. Nepārtraukti tiek stāstīts arī, ka konkrētais cilvēks esot pārāk dumjš, lai zinātu pats, kur viņam doties un ko ēst un dzert, turklāt vispār nevajagot savas smadzenes ar tādām lietām apgrūtināt – esot jau bijuši citi, par viņu daudz gudrāki cilvēki, kas to jau sen esot izdomājuši, nu tikai jāprotot viņu gudrības uzklausīt un likt lietā. Tāpat neesot jāpūlas, pašam ejot uz ķemertiņu, dabiskās vajadzības varot nokārtot zem ratiņkrēsla apakšā pabāztā spainī. Ērti un labi, turklāt pašam par sevi nav jārūpējas, viss tiek citu izlemts, sarūpēts un sagatavots. Turklāt šie labdari neaizmirst regulāri klāstīt, cik jauks un moderns esot tas ratiņkrēsls, kurā konkrētais cilvēks ir labprātīgi apsēdies, ka tādu lielisku ratiņkrēslu, kāds ir viņam, pasaulē vairs nekur citur neesot; ka toties esot simtiem cilvēku, kuri arī ar lielāko prieku apsēstos šādā ratiņkrēslā, bet viņiem šādas iespējas netiekot dotas, ka tikai galīgs nelga un idiots, kurš par vismaz 100 gadiem ir atpalicis no dzīves, varot nonievāt ratiņkrēsla ideju kā tādu un vēlēties staigāt savām kājām. Nākotnē tādā veidā ļaudis vispār vairs nekad nepārvietošoties, katrs sēdēšot savā ratiņkrēslā, kuri automātiski braukāšot pēc pasaules gudro izstrādātas programmas vienā stingri noteiktā virzienā. Tiek minēti neskaitāmi piemēri, cik tālu ticis un kādus panākumus sasniedzis kāds cilvēks, kurš sēž ratiņkrēslā, turklāt, nevis par spīti tam, bet tieši otrādi – pateicoties tam, jo, staigājot pats uz savām kājām, viņš to nekad nebūtu spējis realizēt. Ja konkrētais cilvēks sāk atcerēties, ka agrāk arī bijuši speciāli moku krēsli, kuros ar varu sēdinājuši un sējuši klāt nepakļāvīgos, tad viņam saka, ka tiem, vecajiem, krēsliem neesot nekā kopīga ar šo jauno, moderno krēslu, kurā viņš, tāpat, kā arī vairāki citi ļaudis, esot taču labprātīgi apsēdies, turklāt viņu uz to aicinājuši lieliskākie draugi, nevis ienaidnieki, kas sējuši ļaudis ar varu pie krēsliem sendienās. Tiesa, arī tagad viņš ir piesaistīts pie krēsla ar, lai arī modernām, toties gana stingrām saitēm, kas laiku pa laikam griežas iekšā ķermenī, taču skolotāji viņam paskaidro, ka tas esot izdarīts viņa paša labā, jo citādi viņš varot kādā brīdī nejauši par daudz sakustēties un no ratiņkrēsla negribot izkrist. Ko tad darīšot? Piecelties pēc tik ilgas sēdēšanas nekustīgi būšot diezgan grūti, turklāt neviens jau nevarot garantēt, ka pa to laiku, kamēr viņš elsdams-pūzdams celsies kājās, pēkšņi atbrīvojušos vietu ratiņkrēslā pirms viņa jau nepaspēj ieņemt kāds cits, žiperīgāks cilvēks, kurš tā vien gaidot, kad šī paradīzes vietiņa atbrīvošoties. Lūk, tādēļ arī labdari viņu esot tālredzīgi piesaistījuši pie krēsla, lai nekas neparedzēts nenotiktu, lai viņš tajā varētu sēdēt garantēti līdz pat savai nāves stundai.
Vēl labdari neaizmirst piesaitētajam cilvēkam atgādināt, ka viņam neesot jātur svece zem pūra, bet nepārtraukti jāstāstot visiem, kas vien vēlas dzirdēt, cik laimīgs viņš esot, sēžot ratiņkrēslā, ka nu tikai esot sākusies īstā zelta dzīve, ko nevarot ne salīdzināt ar nožēlojamo eksistenci laikā, kad vajadzēja pašam staigāt uz savām kājām, un nekas šim netika klāt pienests pie krēsla.
Protams, dzīvei ratiņkrēslā ir arī savas neērtības, kā nu bez tām. Cilvēks vairs nevar pats izlemt, ko laist un ko nelaist iekšā savā dzīvoklī, te nāk iekšā visi, kas vien vēlas, tāpat nevienam nav aizliegts no viņa istabas kaut ko vērtību iznest un kādu smirdīgu mēslu ienest iekšā. Jā, retumis viņš varbūt mēģina iebilst, lai tik daudz ciemiņu uzreiz iekšā nenāk, savus dubļainos zābakus pret viņa istabas paklājiem neslauka, sprāgušus kaķus istabas kaktos nemet un zeltu un kristālu no cilvēkam piederošās sekcijas nenes prom, nu vismaz uzreiz visu lai nenes. Pat atbildi viņš tik saņem ciniskus smieklus: „Sēdi mierīgs, vecīt, netrako! Tu tāpat mums nekā izdarīt nevari, tu taču esi piesaitēts pie krēsla. Mēs tāpat iesim un nāksim, kad gribēsim, un arī nesīsim iekšā ko gribēsim, un paņemsim no tevis to, kas mums būs vajadzīgs. Tu labāk sēdi mierīgs un klusē, citādi sanervozēsies, bet mūsdienās, kā pats zini, visas slimības rodas uz nervu pamata. Ja tev nepatīk, kā mēs rīkojamies, tu neskaties uz mums, pagriez galvu uz otru pusi, un lieta darīta!”. Ja viņš mēģina sūdzēties labdariem, tie viņam paskaidro, ka bezrūpīgā dzīve ratiņkrēslā prasa arī upurus, ja viņam kaut kas tiekot dots, tad neesot jābrīnās, ka daudz ko arī ņemot nost. Un vispār, viņam esot jāpierod dzīvot multikulturālā sabiedrībā, kurā viņa istaba vairs nepiederot tikai viņam, bet visai cilvēcei, līdz ar to visa cilvēce drīkstot arī šeit nākt iekšā un viņa mantas lietot. Vispār, kādas gan mantas šim vispār varot būt vajadzīgas, viņam esot supermoderns, oriģināli aprīkots ratiņkrēsls, ko tad vēl gribot? Par visādiem laicīgiem sīkumiem lai uztraucoties tie stulbeņi, kas joprojām ar savām kājām staigā, viņam – ratiņniekam – tas nemaz neesot aktuāli.
Ilgā, tikpat kā nekustīgā sēdēšana ratiņkrēslā, protams, izraisa arī veselības problēmas. Regulāri rodas izgulējumi (šinī gadījumā gan pareizāk būtu teikt – izsēdējumi), kuri jāsmērē ar visādām smērēm, ko viņam žēlsirdīgi piegādā tie paši gudrie labdari, kas pierunāja apsēsties šai krēslā. Ar laiku viena veida smēres vairs nepalīdz, tad jāmeklē citas, iedarbīgākas. Tāpat bieži vien problēmas rada kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, ko izraisa šis nedabiskais, nekustīgais dzīves veids. Atkal nākas vērsties pie palīgiem, kuri piegādā ārstnieciskas tabletes un zāļu tējiņas, tiesa, ar laiku arī tās sāk līdzēt arvien mazāk. Regulāri jāmasē notirpušie locekļi, saišu vietās, ar kurām cilvēks ir piesaistīts krēslam, jau izveidojušās čūlas, kas nedzīst, bet sāk smirdēt un pūt. Labdari un skolotāji cilvēkam nepārtraukti stāsta, ka tas viss esot tīrie sīkumi, kam neesot īpaša uzmanība jāpievērš, ka tas pavadot jebkuru cilvēku, kurš pastāvīgi sēž ratiņkrēslā (vistīrākā patiesība!), taču ne jau par to esot jāuztraucas, bet tiešām briesmīga nelaime notikšot, ja šis lieliskais krēsls vienreiz tomēr salūzīšot (tāpēc esot jāsēž pēc iespējas nekustīgāk, mazāk grozoties, un, no Dieva puses, nedrīkst tajā šūpoties!), vai arī šis cilvēks, par spīti visai stingrajām saitēm, no brīnumkrēsla izkritīšot un nespēšot vairs atpakaļ ierāpties tajā. Lūk, tad gan viņu briesmīga, mokoša nāve sagaidīšot, neviens vairs viņu nevarēšot glābt. Tāpēc lai neuztraucoties par visādiem sadzīviskiem niekiem, bet stingri turoties pie krēsla, tad jau viss būšot labi, dzīvošot ilgi, laimīgi un komfortabli.
Laiku pa laikam cilvēkam iešaujas prātā, vai nevajadzētu pamēģināt no ratiņkrēsla tomēr atbrīvoties un nostāties atkal uz savām kājām? Ja tā labi saņemas, saites varbūt varētu pārraut, nemaz tik stingras un nesaraujamas tās nav, kā tas pirmajā mirklī liekas, ja sāk kustināt, tās pamazām padodas un kļūst vaļīgākas. Taču cilvēks domā tālāk: „Labi, es saraušu saites, un kas notiks pēc tam? It kā būtu jāceļas kājās un jāsāk pašam staigāt, bet vai es to spēšu, tik ilgi jau to nedarījis un nekustīgi vien sēdējis? Un, turklāt, nevar jau zināt, kāda tā apkārtējā pasaule ir, varbūt tiešām taisnība tiem, kas apgalvo, ka tagad neviens vairs pats nestaigā, bet visi ratiņkrēslos vien tiek stumdīti? Kāds es izskatīšos viņu acīs – kā baltais zvirbulis? Turklāt, man tad pašam būs sev ēdiens jāsarūpē, bet es jau bezmaz esmu aizmirsis, kā to darīt. Eh, labāk laikam tomēr palikt sēžam ratiņkrēslā, te vismaz nākotne zināma un droši prognozējama!”. Un tā šis cilvēks paliek sēžam, bet fiziskā spēka viņam kļūst jo dienas, jo mazāk, izgulējumi plešas, čūlas struto, garastāvoklis arvien nomāktāks top. Ja tā turpināsies, tad var gadīties, ka brīdi, kad viņam tomēr izrausies saraut važas, vai ratiņkrēsls no vecuma pats sabruks, viņš pats vairs nebūs spējīgs ne staigāt, ne par sevi gādāt, un atliks tikai nomirt vai ar steigu meklēt citu ratiņkrēslu, kurā iesēsties...
Lūk, Latvieši, kā jums patika šī mana vīzija? „Murgs kaut kāds”, jūs teiksiet, „kurš gan vesels, normāls cilvēks pats no laba prāta ratiņkrēslā sēdīsies?”. Jā, protams, taču no savas valsts neatkarības mēs diemžēl gan paši labprātīgi esam atteikušies, piesaistot to ratiņkrēslam, ko sauc par Eiropas Savienību! Vai pietiks mums spēka saraut važas un nostāties uz savām kājām, pirms čūlas un izgulējumi apēd mūsu ķermeni (šinī gadījumā – Latviešu tautu)?

PAR BRĪVU UN NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS EIROPAS SAVIENĪBAS
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!

14.11.2008. Aivars Gedroics