Es eju pār robežām paceltu galvu...
...man nokusīs kājas, cik Dzimtene liela!”. Tā savulaik 1940.gadā pēc Latvijas okupācijas un pievienošanas PSRS rakstīja viens no dzejnieķeļiem-kangariem, okupantu varas pakaļas laizītājiem, kura nelieša vārdu esmu piemirsis, un varbūt arī labi, ka tā, jo šādi radījumi nav to pelnījuši, lai viņus lieku reizi pieminētu. Un apmēram tādus pat izteikumus – līdzīgus gan pēc formas, gan satura – mēs nu dzirdam no mūsu nelietīgo varturu un viņu apjūsmotāju mutēm. Būtībā tas jau nav nekāds pārsteigums, jo atkal atrodamies savienībā, kur viss nacionālais, atšķirīgais tiek nonivilēts un nicināts. Un bija taču zināms, ka drīz pēc iestāšanās šai cionistu-masonu-pederastu izveidotajā savienībā Latvijas robežas Rietumu virzienā tiks pilnībā nojauktas. Nu tas ir noticis! Redzot, kā tiek nojaukti šlagbaumi, ārdīti robežstabi, neviļus atmiņā nāk notikumi 1990.-91.gadā, kad uz Latvijas un Lietuvas robežpunktiem ārdījās omonieši. Kā tas redzams žurnālista-lielkrievu šovinista Ņevzorova uzņemtajos kadros, viņi tāpat ārdīja robežpunktus, garāmbraucošiem šoferiem jūsmīgi aplaudējot, bet muitniekiem stāvot ar seju pret sienu, ieplestām kājām un paceltām rokām. Un ne jau tikai morāli pazemoti tika šie cilvēki, viņus bieži vien arī piekāva, bet kādā no Lietuvas robežpunktiem vairākus pat aizmigušus nogalināja. Par to atbildība būtu jāuzņemas pirmkārt jau Lietuvas un Latvijas valdībai, kuras negādāja par to, lai robežpunktos dienošie tiktu pienācīgi apbruņoti. Kā zināms, Igaunijas teritorijā netika iznīcināts neviens muitas-robežkontroles punkts, jo tajos dienošie tika pienācīgi apbruņoti ar automātiskajiem ieročiem un bija gatavi jebkurā mirklī atklāt uzbrucējiem iznīcinošu pretuguni. Taču tas nebija vajadzīgs! Ne velti paruna saka: „Ja gribi mieru, gatavojies karam!”. Diemžēl mūsu un leišu varturi bija gudri izpunktierējuši, ka tieši fakts, ka muitnieki būs neapbruņoti, garantēšot viņu drošību. Kā bija patiesībā, mēs nu zinām... Bet labi, nepievērsīsimies šai tēmai! Atcerēsimies, kā tapa robežpunkti uz mūsu valsts robežām, kā Latviešu tauta savā nospiedošā vairumā priecīgi vēroja savu valstisko atribūtu atjaunošanu. Es pats ar gandarījumu vēroju, kā Smeļinas ciematiņā, uz Daugavpils-Zarasu ceļa parādījās pirmais vagoniņš ar uzrakstu „Muita” un Latvijas valsts karogu uz tā. Atgādināšu, ka sākumā kontrolēti tika vienīgi izbraucošie transportlīdzekļi, preču ievešana Latvijā netika ierobežota. Tas pats bija arī Lietuvas kontrolpunktā. Bija arī gadījums, kad vagoniņi abās robežas pusēs tika no omoniešiem nodedzināti. Mēs ar tēvu speciāli atbraucām no netālu esošās vasarnīcas, lai apskatītu notikušo un izteiktu līdzjūtību muitniekiem – abos robežkontroles punktos. Atceros šo nelaimīgo cilvēku apjukušās sejas, stāstot, kā omonieši viņus izdzinuši laukā no vagoniem, aplējuši tos ar benzīnu un tad no rakešpistoles pielaiduši uguni. „Ko tad mēs varējām darīt, neapbruņoti būdami? Jāpriecājas vienīgi, ka pašus nesadedzināja kopā ar vagoniem!”, viņi stāstīja un mēs piekrītoši mājām ar galvu. Atceros arī, kā 1991.gada augusta puča dienās pēc mūsu „drosmīgo” varturu pavēles vagoniņi nez kāpēc pēkšņi bija uz vairākām dienām kļuvuši neapdzīvoti, un garām braucošie šoferi izbrīnīti vēroja, kad tad beidzot nāks kāds viņus kontrolēt, līdz nesagaidījuši aizbrauca prom – līdzīgas ainas arī tagad tiek novērotas. Protams, pēc puča izgāšanās un Latvijas formālās neatkarības atgūšanas situācija mainījās. Kontrole pastiprinājās, tika pārbaudīti arī iebraucošie transportlīdzekļi. Ar laiku vairāk sāka uztraukties nevis par to, lai neizved ko lieku, bet gan – lai neieved ko nevajadzīgu. Šajā jomā bija arī pārspīlējumi, piemēram, aizliedza ievest Latvijā jebkurus produktus, kas prasa termisku apstrādi, tai skaitā, arī kartupeļus un olas. Bez tam, tika ieviests arī t.s. ekoloģiskais nodoklis par robežas šķērsošanu, savukārt, lai iebrauktu Lietuvā, nācās iegādāties speciālu Lietuvas apdrošināšanas polisi. Tas viss, protams, radīja grūtības pierobežas iedzīvotājiem. Arī es pats sāku domāt, ka vajadzētu mūsu varturiem atvieglot robežas šķērsošanas procesu starp brāļu tautu valstīm. 2004.gadā pēc iestāšanās ES tas arī notika – tika atcelts ekoloģiskais nodoklis, nebija vairs nepieciešams iegādāties Lietuvas apdrošināšanas polisi. Pret šīm izmaiņām man iebildumu nebija, tomēr biju nepatīkami pārsteigts, ka robežsargi vairs nepārbauda braucēju bagāžu (tādejādi ļaujot ievest ne vien kartupeļus un olas, bet arī ieročus, narkotikas un vajadzības gadījumā pat līķi). Vēl vairāk – robežšķērsotāju pases dati netika ievadīti datorā, līdz ar to faktiski zuda iespēja aizturēt uz robežas kādu meklēšanā esošu cilvēku, jo nevarēja taču pārbaudītāji atcerēties visu meklējamo personu datus no galvas. Būtībā tādā veidā ļaudis tika gatavoti pilnīgai robežkontroles atcelšanai starp ES valstīm, un nu tā ir notikusi. Mūsu kangarīši – zatlerīši, pabrikīši, godmanīši un citi darboņi, kas kalpo ne jau Latviešiem, bet starptautiskajam cionistu-masonu kapitālam, par to ir stāvā sajūsmā. Viņu reakcija ir likumsakarīga, ko gan citu no šādiem radījumiem var gaidīt. Tāpat nez vai kādu pārsteidz „patriota” Dobeļa sacītais presē, ka tagad tikai cītīgāk esot jāstrādā policijai un tad jau viss būšot kārtībā. Nedaudz amizanti izklausās Ķiršteina teiktais „RadioNord”, ka ES vispār esot laba lieta, taču Šengenas līguma gan esot pārspīlējums, kuram vismaz pagaidām Latvijai nevajadzējis pievienoties. Acīmredzot šis cilvēks domā, ka tauta jau ir aizmirsusi, kā viņš, būdams Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēža amatā, uztraucās par to, ka viņu varētu nomest no amata, pirms viņš vēl paspējis „sagatavot visu nepieciešamo, lai Latvija varētu netraucēti pievienoties Šengenas valstu saimei”. Nu, bet var jau būt, ka deputāts Ķiršteins domā savādāk kā ierindas pilsonis Ķiršteins. Lai gan par šā darboņa divkosību esmu jau gana rakstījis iepriekš, tāpēc neatkārtošos. Tālrādē redzēju, ka viens robežkontroles punkta priekšnieks gan rādīja skumju ģīmi, atzīdams, ka nu gan bandītiem būs brīvas rokas un kājas. Taču tā vien gribējās uzprasīt: „Kā tu, vecīt, balsoji 2003.gada referendumā? Ak „PAR”, nu tad neraudi, kā tas šiziķis, kurš pats sevi dursta ar adatu un brīnās, kāpēc gan viņam sāp?”.
Bet ko mēs, tiešām īstie, Nelokāmie Patrioti varam šobrīd darīt lietas labā? Tīri fiziski jau it kā neko, jo nespēsim taču patvaļīgi atjaunot robežkontroles punktus un braucēju (gājēju) kontroli uz tiem. Tai pat laikā garīgi mēs gan varam darboties aktīvi. Un tas nozīmē – dienu no dienas, pie katras mazākās izdevīgas skaidrot tautai, cik tas ir slikti, ka tagad robežkontrole pastāv vienīgi Austrumu virzienā. Jāliek nožēlot tautai to, ka tā savā vairumā, saklausījusies visādus solījumus par gaidāmo debessmannas krišanu no gaisa, pati ir nobalsojusi par savas valsts Neatkarības iznīcināšanu un nu plūc savas idiotiskās rīcības rūgtos augļus. Jāskaidro kā tagad, dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša...tiek iznīcināts viss, kas saistās ar Latvijas valstiskumu. Nekas daudz jau nav arī palicis. Atliek vienīgi iznīcināt Latvijas nacionālo naudasvienību – latu – un varēs konstatēt, ka tagad esam iekšā PSRS Nr.2, kas nacionālajā ziņā ir praktiski līdzvērtīgi apspiedoša (bēdīgi slavenais LKL 78.pants visiem ir zināms, bez tam, daudzās ES valstīs jau pastāv likumi, kas aizliedz kritizēt imigrantus un seksuāli nenormālos, drīz tādi tiks pieņemti arī Latvijā), bet ekonomiskā (kaut vai, piemēram, nodrošinājumā ar darbu) vēl daudz sliktāka kā tās sabrukusī dvīņumāsa. Ar skaudību varam raudzīties uz NVS valstīm, kur valstiskās patstāvības ir daudz vairāk (neviens pat nedomā likvidēt muitu un robežkontroli, piemēram, starp Ukrainu un Baltkrieviju). Lūk, tas mums saviem tautiešiem nepārtraukti ir jāskaidro, kamēr tas ir legāli atļauts – oficiāli, atklāti, ja kritizēt ES oficiāli tiks aizliegts (par ko es principā nemaz nebrīnītos), tad darot to klusībā, slepeni, draugu un radu kompānijās, tieši tā, kā mēs savulaik apspriedām PSRS okupācijas nejēdzības. Un, kad tauta to būs sapratusi, kad tā būs gatava iziet ielās un pieprasīt Latvijas Valstiskās Neatkarības atjaunošanu – tad mums būs atkal sava robežkontrole un muita, tad mēs nelaidīsim iekšā te jaunus klaidoņus no ārvalstīm un iztrieksim laukā arī visus vecos, kas te ieperinājušies gan PSRS okupācijas, gan ES kolonizācijas gados. Bet, lai tas notiktu, tautas pašapziņai ir jāmostas, jāatdzimst Nacionālajam garam! Naivi būtu cerēt, ka tas notiks pats no sevis, bez Latvju Patriotu pašaizliedzīga ikdienas darba! Tieši šo vēlmi cīnīties ar gara spēku, veltīt sevi visu tautas apgaismošanai gribētos novēlēt Latviešiem-Patriotiem Jaunajā, 2008.gadā! Mūsu pretinieks ir spēcīgs un viltīgs, arī mums tādiem ir jābūt, tikai tad mēs varam cerēt, ka spēsim nākotnē to uzvarēt!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES LAI IR AUGSTĀK PAR VISU !!!
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
25.12.2007. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
