Kas notika Latgalē ?
18.12.2002. bankrotējusī kosmopolītu partijele “Latvijas ceļš”, sadarbībā ar bēdīgi slaveno Frīdriha Naumana fondu, bija organizējusi diskusiju Daugavpilī par tēmu: “Kas notiek Latgalē?”, ko vadīt bija uzdots pazīstamajam pseidožurnālistam J.Domburam. Uz tikšanos bija aicināti visi interesenti, bet prezidijā tika atvēlēts sēdēt D-pils un Rēzeknes pilsētas “galvām” – R.Strodei un J.Začestam, kā arī dažu “pareizi orientēto” politisko spēku pārstāvjiem, konkrēti, žīdu “fīreram” G.Krupņikovam, A.Rugātei no “TP”, izbijušam premjeram, “LC” pārstāvim I.Go(l)dmanim un “rubikietim” M.Mitrofanovam.
Pirmajā tikšanās daļā bija paredzēts apspriest attiecības starp vietējo un centrālo varu. J.Domburs uzreiz paziņoja, ka esot par demokrātiju, tāpēc izteikties katrs varot tādā valodā, kādā gribot un uzskatot par ērtāku un pareizāku. Kā par brīnumu, absolūtais vairums tomēr izvēlējās runāt “fašistu” (Latviešu) mēle. D-pils Domes priekšsēde Strode uzstājās pirmā un cita starpā teica, ka nevarot nosaukt kādu konkrētu partiju, kas pašlaik būtu pie varas D-pilī, jo visi politiskie grupējumi saskaņoti darbojoties pilsētas labā (pati, starp citu, pēdējo 5 gadu laikā pamainījusi 3 partijas – A.G.). Centrālā vara gan slikti palīdzot D-pilij, jo pirms 10 gadiem esot nācies pašiem ņemt kredītu jaunas ēkas celtniecībai toreiz vienīgajai Latviešu vidusskolai. “Tagad gan mums praktiski visas skolas ir Latviešu!”, nekaunīgi apgalvoja Strode. (Zināmā mērā viņai tiešām taisnība, jo skolēnu nacionālais sastāvs D-pils Latviešu un krievu skolās nu tikpat kā neatšķiras – praktiski visur dzirdama tikai un vienīgi krievu valoda. Par to jāpateicas “integrācijas” procesam, kura rezultātā krievvalodīgie masveidā sasūtīja savas atvases Latviešu skolās – A.G.)
Kaut ko līdzīgu savā runā nomurmināja arī Rēzeknes mērs Začests.
Tad vārdu ņēma Krupņikovs un cionistiem raksturīgā lielībā sāka slavēt savu partiju, tās paveikto, vadot valdību, iekļaujot mūsu valsti ES…utt.,u.tjp. Vienīgais, kas “JL” traucējot uzcelt “paradīzi zemes virsū”, esot lielais partiju skaits Saeimā. “Vajadzētu, lai valstī būtu tā – viena spēcīga kreisi centriska un otra – labēji centriska partija”, sapņoja Krupņikovs, “pārējās tad būtu visādas “ekstrēmistiskas sīkpartijas”, tās varētu eksistēt, bet Saeimā viņām nebūtu jāatrodas, lai netraucētu valstij sekmīgi attīstīties!”. Reģionālajām partijām, savukārt, būtu jāiekļaujas lielajās valsts mēroga partijās.
Pēc Krupņikova uzstājās Mitrofanovs un sāka propogandēt savus uzskatus: Latvijai esot nepieciešama federatīva uzbūve, federācijas subjektiem esot jābūt “veto tiesībām” valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā, nepieciešama “mazākuma” (domājot ar to nelatviešus un okupantus – A.G.) aizsardzība, Latvijai neesot jābūt ES cietoksnim pie Krievijas robežas, bet jāorientējoties uz sadarbību ar to. “Jābeidz meklēt ienaidniekus draugu vidū!”, proponēja Mitrofanovs.
A.Rugāte, savukārt, nosodīja G.K-va izteikumus, sakot, ka tie esot drauds demokrātijai un parlamentārai valsts iekārtai (lai gan A.Šķēle, būdams premjera amatā, tāpat sludināja līdzīgus uzskatus – A.G.). Viņa izteica arī neapmierinātību ar to, ka Rēzeknes TV privatizējis “JL” Rēzeknes biroja vadītājs.
Bēdīgi slavenais “taupības krāsniņu fans” I.Go(l)dmanis savas runas laikā izteica neapmierinātību ar zemajiem atbalsta procentiem Latvijas iestājai ES, kas Latgalē bijuši nesenajā referendumā. Tas viešot nopietnas pārdomas, kas tam esot par iemeslu un, kā pārliecināt latgaliešus “uzticēties Eiropai”. Nu daži zālē sēdošie pašvaldību vadītāji sāka teikt, ka valdība neesot panākusi pietiekamu eiroinvestīciju piesaisti Latgalei. “Kur šīs investīcijas bija, tur atbalsts ES sasniedza 70%, bet kur nē – tikai 30%!”, apgalvoja kāds pagastvecis. Tam pievienojās arī A.Rugāte, sak, ja “LC”, atrodoties pie varas, būtu dāsnāk gādājis Latgalei “eirolabumus”, tad referenduma rezultāti būtu bijuši citādi. Acīmredzot šie ļautiņi visā nopietnībā bija pārliecināti, ka ar materiālo labumu piesolīšanu iespējams uzpirkt Latgales iedzīvotāju vairākumu.
Tad vēl I.G. sāka proponēt, ka krievi Latvijā (un Latgalē) kardināli atšķiroties no Krievijas krieviem, jo, pirmkārt, daudziem no viņiem Latvija esot ja ne Tēvzeme, tad Dzimtene, un tādēļ viņi noteikti to mīlot, pat, ja paši to arī neatzīstot; otrkārt, daudzi no Latvijas krieviem vairāk vai mazāk labi runājot Latviski. “Tas norāda, ka viņi ir integrējušies un nav vairs nekāda “5.kolonna”!”, filozofēja ekspremjers.
Ar to tad faktiski tikšanās 1.daļa beidzās, noslēgumā aktīvi strīdoties savā starpā Krupņikovam, Rugātei un Mitrofanovam, kurš tad no viņiem ir lielāks Latgales draugs un gan Latvijas iekšējās, gan ES integrācijas veicinātājs.
Diskusijas noslēguma daļā pēcpusdienā bija paredzēts apspriest nacionālās problēmas. Prezidija sastāvs tika nomainīts – tagad tajā bija Pēteris Keišs, Rēzeknes Latgaliešu biedrības priekšsēdis, Daugavpils universitātes (DU) rektore Z.Ikere, galvenā okupantu “integrētāja” E.Aldermane, krievu skolu “aizstāvības līgas” (LAŠOR) līderis I.Pimenovs, jau minētais Mitrofanovs un katoļu mācītājs A.Madelāns.
Pirmais vārdu ņēma P.Keišs, kurš lika uzsvaru uz jau nodeldēto “čangaļu šovinisma” kārti, proti, viņa vadītā biedrība izdodot grāmatas latgaļu “valodā”, bet tās tikpat kā neviens nepērkot, jo neprotot izlasīt. Tāpēc skolās vajagot ieviest t.s. “Novada mācību”, kurā tad latgaliešiem mācītu latgaļu, kurzemniekiem – ventiņu mēli…utt. Šī ideja gan īpašu atsaucību klātesošo vidū neguva.
DU rektore Ikere uzstāšanās laikā teica, ka katra valoda esot vērtība un nevienu no tām nedrīkstot izcelt virs pārējām. Viņa esot apmierināta, ka 31,1% daugavpiliešu tomēr nobalsojis par ES – tas esot bijis sekmīgs “multinacionālās integrācijas” piemērs, jo rādot, ka līdz ar Latviešiem ES atbalstījuši arī daudzi krievvalodīgie. “Protams, bija arī Latvieši, kas balsoja pret iestāšanos ES”, viņa beigās negribīgi atzina. Tomēr kopumā sabiedrības integrācija uz Latviešu valodas bāzes noritot sekmīgi un uztraukumam neesot pamata.
Tad pie mikrofona tika I.Pimenovs, kurš teica, ka Latvijas valstij noteikti jārespektējot “minoritāšu” vēlme mācīties skolā dzimtajā valodā, citādi nekāda “integrācija” nesanākšot. Viņam mēģināja oponēt zālē sēdošais D-pils skolu valdes priekšsēdis J.Dukšinskis, sakot, ka ES valstīs nacionālo minoritāšu skolas esot “elitāra lieta”, bet mācības pārsvarā notiekot valsts valodā.
Bēdīgi slavenā NP vadītāja E.Aldermane šoreiz, sev neraksturīgā manierē, sāka sūdzēties, ka viņas vadītā iestāde esot SPIESTA automātiski dot pilsonību cilvēkiem, kas beiguši Latviešu mācību programmu augstskolā, bet Latviski nerunājot. Tādi esot arī DU absolventu vidū. Šinī sakarā viņai iznāca asa vārdu pārmaiņa ar Z.Ikeri, kura prasīja nosaukt konkrētus uzvārdus, kuri tie ir, ko Aldermane, savukārt, nevarēja. Viņa tikai izteicās, ka kāds cilvēks 4 reizes esot “izkritis” valodas eksāmenā, bet 5.reizē atnesis izziņu, kas beidzis Latviešu mācību iestādi – DU. Vispār E.A. nācās atzīt, ka D-pilī joprojām ir ļoti nelatviska vide, praktiski visās tirdzniecības vietās uz Latviski uzdotu jautājumu atbild krieviski. Esot nepieciešama speciāla programma, kas būtu vērsta uz Latviešu valodas “iedzīvināšanu” D-pilī, jo te ir milzīgs skaits Latviski nerunājošu cilvēku. Slikti esot arī tas, ka joprojām daudzi skolotāji ir nepilsoņi. (It kā, iegūstot pilsonību, viņi līdz ar to sāktu vairāk mīlēt Latviju un Latviešus – A.G.)
Te nu iejaucās Z.Ikere, kura mēģināja iestāstīt, ka, salīdzinot ar padomju laikiem, progress esot jūtams, jo agrāk cilvēkus, kas publiski runājuši Latviski, krievvalodīgie saukuši par “gansiem”, “fašistiem”…utt., bet nu tā vairs neesot. Šinī brīdī no zāles izskanēja vairāki protesta saucieni, ka ir gan tāpat joprojām. Vietējās avīzes “Latgales laiks” žurnāliste pastāstīja, ka kādas krievu skolas administrācija viņu “pasūtījusi bekot”, jo korespondente gribējusi ar to runāt Latviski. «Здесь русская школа, говорите с нами по русски!», bijusi atbilde. Vārdu ņēma arī Latgales Pētniecības institūta direktore G.Barkovska, kura sūdzējās, ka vietējā Valsts valodas inspektore V.Mišķe vispār nepilda savus darba pienākumus, nereaģē pat uz ziņojumiem, kuros precīzi norādīts uz konkrētiem Valsts valodas likuma pārkāpumiem konkrētās iestādēs. Te nu iejaucās M.Mitrofanovs, kurš teica, ka sodi nekādā ziņā neesot īstais veids, kā panākt Latvisku vidi. Un vispār, vai tas maz esot vajadzīgs – mēs varot būt vienoti arī savā dažādībā, katrs varot runāt savā valodā un labi saprast viens otru. Krievu valodai vajagot piešķirt oficiālas valodas statusu…utt. Neesot normāli, ka cilvēki, kas savā starpā runājot krieviski, esot spiesti ar iestādēm sarakstīties Latviešu valodā. Mitrofanovs aicināja mācīties no Luksemburgas, kurā esot 4 valsts valodas.
Z.Ikere nu sāka runāt, ka radikāli noskaņotie politiķi abās pusēs esot vainīgi pie tā, ka Latvijā dzīvojošās tautas nespējot rast kopīgu valodu.
Mācītājs Madelāns atzina, ka ļoti grūti panākt vienotu domu vidē, kur ir daudz dažādu valodu un konfesiju, tomēr vajagot visiem mācīties runāt Latviski un tad jau viss būšot labi. Lūk, viņš pats savulaik nepratis poļu valodu, bet, kad vajadzējis tajā lasīt sprediķus, esot to iemācījies.
Visbeidzot pie mikrofona izlauzās skatītāju zālē sēdošais ekspremjers Go(l)dmanis. Visa viņa būtne liecināja, ka, viņaprāt, viņš nāk ar ļoti oriģinālu un vērtīgu domu, ko nekavējoties esot nepieciešams zināt klātesošajiem. Savu runu viņš sāka ar to, ka, būdams liberāls cilvēks, viņš labprāt atļautu runāt katram savā valodā, bet problēma esot tai apstāklī, ka daudzi jaunie Latvieši vairs labi nerunājot krieviski, un, ja arī krievi nemācīšoties Latviešu valodu, kādā veidā tad mēs sapratīšoties savā starpā? “Angliski!”, es iesaucos no vietas, un drīz atskanēja arī citi piekrītoši saucieni: “Jā, protams, ES visi runāsim angliski, kā gan citādi!”. Šādu iznākumu I.G. nebija gaidījis. Viņš pavēra muti, gribēja kaut ko teikt, bet, neatrazdams vajadzīgos vārdus, laikam saprata, ka viņa “dziļā” doma ir “izgāzusies”, tāpēc nosarka un steigšus apsēdās atpakaļ savā vietā.
Drīz pēc tam J.Domburs diskusiju slēdza, izlikdamies, ka neredz manu pacelto roku, kas izteica vēlmi piedalīties debatēs. Ja man būtu iespēja izteikties, es pajautātu: “Vai ir pasaulē kāda valsts, kur 50% pamatnācijas ir integrējuši tādu pat daudzumu sveštautiešu? Vai vienīgais reālais risinājums pašreizējā situācijā nebūtu sākt Latvijas dekolonizāciju?”. Lai gan, domāju, visiem tāpat ir zināms, ko uz šādu manu repliku ciemiņi būtu atbildējuši.
Kopumā jāatzīst, ka, no Nacionāla Latvieša pozīcijām vērtējot, labuma no šīs tikšanās nebija “ne tik, cik melns aiz naga”. Taču, ja pieņem, ka galvenais tās rīkošanas mērķis bija panākt “LC” paputējušā reitinga celšanos, kā arī dot iespēju izrādīties vairākiem pret Latviešu tautas interesēm naidīgi noskaņotiem politiķiem un “činavniekiem”, tad, domāju, ka diskusijas rīkotāji varētu būt ar tās rezultātiem apmierināti. Katrā ziņā okupanti varēja pārliecināties, ka viņu varu Latvijā un Latgalē vismaz tuvākajā nākotnē nekas neapdraud.
AIVARS GEDROICS,
Laikraksta “Latvietis Latvijā” korespondents
Lasītāji paši var salīdzināt, kas mainījies pa šiem 5 gadiem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
