| "Eiropas dīvainā nāve" | 18:17 |
|---|
PĒCVĀRDS DUGLASA MARIJAS “EIROPAS DĪVAINAJAI NĀVEI”
Laikraksta “DDD” pastāvīgais lasītājs un autors Andrejs Lucāns šīs avīzes 11.05.2018. numurā piemin izdevniecības “Apvārsnis” izdoto grāmatu “Eiropas dīvainā nāve”, kura pēdējos gados ir kļuvusi par t.s. dižpārdokli daudzās ES valstīs, īpaši Rietumeiropā. Šīs grāmatas autors ir atļāvies samērā politnekorekti analizēt pēdējo gadu migrācijas tendences Eiropā un godīgi atzīt, ka, tām saglabājoties un turpinoties, Eiropas civilizācijas un kultūras, kā arī visas eiropeidās rases pilnīga iznīcība vairs nav aiz kalniem. Pret šo apgalvojumu normālam cilvēkam nebūtu ko iebilst, arī bez D.Marijas grāmatas tas viņam sen jau bija zināms un pašam saprotams. Paliek gan aktuāls jautājums – kā to novērst, uz ko grāmatas autors gan tieši neatbild, izsakot visādus neskaidrus mājienus par ES “reformēšanu”, piesaistot šai sakarā t.s. “mērenos” labējos politiķus…
Ņemot vērā, ka izdevniecībā “Apvārsnis” darbojas tādi ļaudis kā Viktors Birze un Valters Grīviņš, kurus kā politiķus pazīstu jau ļoti sen un kopumā vērtēju viņu darbību pozitīvi, biju gaidījis, ka viņi publicēs šai grāmatai arī priekšvārdu vai pēcvārdu, kurā analizēs tās autora nostādnes no Latviešu Nacionālista viedokļa. Tas netika izdarīts, arī A.Lucāns savā rakstā to nedara, tāpēc nākas vien man pašam ķerties pie šī uzdevuma izpildes.
Kā sapratu no grāmatas zemteksta, tad tās autors ir, šķiet, pēc etniskās izcelsmes žīds, un pēc seksuālās orientācijas pederasts. Tieši šie divi fakti laikam arī ir par galveno iemeslu minētās grāmatas tapšanai, jo imigranti, kuru absolūto vairumu pašreizējā Eiropā sastāda musulmaņi, šīm divām ļaužu grupām klūp virsū visniknāk. Žīdi viņiem netīk dēļ gadu desmitiem jau ilgstošā konflikta starp izraēļiem un palestīniešiem, kurā, musulmaņi, protams, ir ticības brāļu pusē, bet pederastus viņi nosoda tāpēc, ka homoseksuālismu nepieļauj Korāns. Un, ja žīdu tautu var vērtēt no dažādiem aspektiem, tajā, tāpat kā jebkurā nācijā, ir sastopami gan labi, gan slikti ļaudis, tad pederastus un lezbas gan neviens normāls cilvēks pozitīvi nevērtēs, jo vairāk tāpēc, ka savu etnisko izcelsmi cilvēks mainīt nevar, bet seksuālo orientāciju viņš izvēlas pats. Savukārt D.Marija savā grāmatā teju vai ikkatrā lappuse uzsver, cik grūti esot iestāstīt musulmaņu imigrantiem, ka homoseksuālisms ir normāla parādība un ka pret to vajagot izturēties ļoti toleranti. Te nu gan nākas iebilst, ka arī normālam eiropietim to ir grūti saprast, un šajā jautājumā nav nekāds grēks būt solidāriem ar musulmaņu imigrantiem – arī no tiem ļaudīm reizēm ir ko pamācīties. Savukārt grāmatas izdevēju un tulkotāju klusēšana šai sakarā (ir taču ļoti ierasta prakse, kad redaktors vai tulks papildina autora tekstu ar savām piezīmēm) var radīt maldīgu priekštatu, ka arī viņi solidarizējas ar t.s. “seksuālajām minoritātēm”, kas savukārt viņiem, protams, godu nedarītu.
Otrs aspekts – par cīņas formām un metodēm, ko savā grāmatā piemin Duglass Marija. Viņš atzīst, ka, par spīti imigrantu brutālajai uzvedībai un daudziem viņu veiktajiem terora aktiem, netrūkst cilvēku, kas arvien gatavi nest šiem pārtiku, ko viņi lielākoties samin ar kājām (jo nav vis badaini, bet pārbaroti), un drēbes, ar kurām viņi atslauka sev to ķermeņa vietu, kas atrodas zemāk par muguru… Šādus ļaudis jau laikam tikai kaps vien pārveidos, te nu nav jēgas ko mēģināt viņiem skaidrot un aģitēt, un atliek no tiem tikai riebumā novērsties. Tajā pašā laikā, kā atzīst D.Marija, arvien vairāk ir tādu ļaužu, kas būtu gatavi protestēt pret šo imigrācijas (kas īstajā vārdā būtu dēvējams par genocīdu) procesu, taču viņiem esot bail to darīt, jo tad liberālā prese un citi mēdiji šos dēvēšot par rasistiem, nacistiem, fašistiem, islamofobiem.. u.c. liberāļiem-sorosītiem netīkamos apzīmējumos, kā arī tas varot traucēt viņu karjeru tādu amatu ieņemšanā valsts pārvaldē, kas prasa būt laipnam, iecietīgam, tolerantam pret visiem, kas atrodas valstī, neatkarīgi no tā, kas tas ir par cilvēku, kādā ceļā un no kurienes ir šeit ieradies. Vēl grāmatas autors atzīst, ka šiem “drosmīgajiem cīnītājiem” esot bail no tā, ka mājokļa kaimiņš vai darba biedrs viņus nesapratīšot, ka šis varot nostāties nevis viņu pusē, bet gan to, ko viņi taisās apkarot. Un ko gan tad šie “nabadziņi” tik traģiskā situācijā lai darot? Starp citu, tas viss ir tikpat labi attiecināms arī uz situāciju Latvijā, uz mūsu Patriotu cīņu pret okupantiem, kolonistiem un pederastiem. Arī pie mums jāaizmirst par iespēju kļūt par deputātu, ministru, valsts ierēdni tam cilvēkam, kurš nav gļēvs puskoka lecējs, bet gan Drošs un Nelokāms Cīnītājs, Latviešu Patriots.
Ko tad šai sakarā piedāvā darīt D.Marija? Viņš aicina liberastiem būt iecietīgākiem pret tiem, kas ne pārāk stipri mīl imigrantus, savukārt, t.s. “labējiem spēkiem” atbrīvoties no t.s. “radikālajiem ekstrēmistiem” savā vidū, mīkstināt savu programmu un nostāju vairākos jautājumos, tad ar viņiem citi politiskie spēki piekritīšot sadarboties, tā rezultātā ES tikšot reformēta, vairs ne tik komfortabla imigrantiem un drusku draudzīgāka pret pamatnāciju, un tad gan jau galu galā tā imigrācijas problēma pamazām tikšot atrisināta. Ļoti pazīstama recepte, vai ne? Klausot šādiem ieteikumiem, sākumā tiešām Patriotiskā un labā nozīmē radikālā partija “Tēvzemei un Brīvībai” arvien mīkstināja savu nostāju daudzos jautājumos, līdz kļuva citiem politiskiem spēkiem pieņemama, jau vairāk kā 20 gadu garumā ir piedalījusies teju visās valdībās, arī patlaban tā zem “VL-TB/LNNK” nosaukuma atrodas valdošajā koalīcijā, tikai – vai pamatnācijai no tā ir kāds labums? Manuprāt, ne vairāk kā zirgam no viņa astes vicināšanas – uz brīdi tā kā drusku vēsāk kļūst un dunduri aizlaižas, bet jau pēc neilga brīža karstums un insekti ar joni atgriežas. No šiem parazītiem lopiņu var glābt tikai vēsa kūts, bet cilvēkus no parazītiem-imigrantiem, savukārt, tikai pilnīga robežu slēgšana un tādas Eiropas atjaunošana, kāda tā bija līdz 2.pasaules karam – nošķirta, sadalīta, nacionāla !!! Un šis cionistu-masonu-pederastu radītais parazītiskais veidojums – Eiropas Savienība – nav jāreformē, bet gan pilnībā jālikvidē, jānolīdzina līdz ar pamatiem, tāpat kā tas tika (vai varbūt tomēr īsti netika?) izdarīts ar PSRS, kā romieši, klausot sava toreizējā imperatora rīkojumam (“Kartāga ir jāiznīcina!”), izrīkojās ar Kartāgu, kas gan vēlāk neglāba no viņu pašu impērijas sairšanas… Lūk, un šī mērķa vārdā katram cilvēkam, kam dārga sava Rase, Tauta un Tēvija, jābūt gatavam “saiet ragos” ne tikai ar kaimiņiem un darba biedriem, bet arī ar saviem ģimenes locekļiem, ja tie viņam sāk stāties ceļā, jābūt gatavam ziedot ne tikai savu labklājību un karjeru, bet arī dzīvību. Jāapzinās, ka imigranti un okupanti jau tagad, kad tos nēsā uz rokām, ir gana nepateicīgi un agresīvi pret mums – Eiropas pamatiedzīvotājiem, tad nu iedomāsimies, kas notiks, kad viņiem pavēlēs šiem nepiederošo teritoriju atstāt. Visticamāk, viņi šo pavēli pildīt atteiksies, bet, ja mēģināsim tos raidīt ar varu, ķersies pie ieročiem. Un arī Eiropas pamatnācijām aizstāvības nolūkā tad ir jābūt gatavām bruņoties un cīnīties arī fiziski, nevar paļauties, ka ar šo problēmu tiks galā tikai armija un policija. Savukārt, radikālisma šajā situācijā nekad nevar būt par daudz – tā var būt tikai par maz, līdzīgi kā visiem zināmajā parunā par to, ka sviesta putrā nekad nav par daudz. Tāpēc politiķus būtu jāaicina nevis kļūt mērenākiem, bet – tieši otrādi – arvien radikalizēties, stādot pamatnācijas intereses augstāk par visādām mistiskām konvencijām “par bēgļu un imigrantu” tiesībām ! Tikai tā mēs glābsim Eiropiešu nācijas, to kultūras un civilizāciju no iznīcības !!!
Lūk, tas ir tas, kas netika minēts kopumā tomēr pozitīvi vērtējamā Duglasa Marijas grāmatā “Eiropas dīvainā nāve” un ko tās izdevēji latviešu valodā netika ierakstījuši pēcvārdā!
NEBAIDĪSIMIES, NEPADOSIMIES, CĪNĪSIMIES DROSMĪGI UN VIENMĒR LĪDZ GALAM !!!
16.05.2018. Aivars Gedroics |
|
|