| I-ja avīzei DDD (nerediģ.variants) | 21:39 |
|---|
Saruna ar Aivaru Gedroicu
DDD: Izstāsti, lūdzu, par šīs dienas (1. jūlija) pasākumu. Kāpēc tas tika rīkots un kāds noskaņojums?
Aivars Gedroics: Šodienas pasākums bija domāts Rīgas atbrīvošanas no boļševiku (1941. g. 1. jūlija) okupācijas atzīmēšanai. Reizēm saka, ka mums esot 3 okupācijas bijušas. Nogalināt jau cilvēku var tikai vienu reizi, pēc tam var viņa līķi apgānīt. Vāciešiem var pārmest, ka viņi neatjaunoja mūsu neatkarību – tā diemžēl bija, bet pirmo reizi mūs tomēr okupēja Padomju Savienība, tie pārējie datumi bija vienkārši šā statusa turpināšanās – 1. jūlijs vai 9. maijs. Vismaz tik daudz veselā saprāta bija mūsu Saeimai, ka viņa godīgi atzina, ka 17. jūnijs ir tiešām īstā Latvijas okupācijas diena. Bet 1. jūliju daudzi toreiz sagaidīja ar tādu prieku, ka vismaz tas Baigā gada murgs ir beidzies. Ka vēlāk tur daudziem nācās vilties, ka vācieši arī par brīvību nedomāja, tā jau atkal cita lieta, bet tik un tā jau tas ir fakts, ka 1944. gadā cilvēki daudz vairāk evakuējās kopā ar vāciešiem un bēga uz ārzemēm, nekā savulaik (1941. g.) mēģināja ar krieviem aizmukt uz varenplašo dzimteni. Tas jau vien liek domāt, kas mums toreiz licies mazāks ļaunums. Lūk, tāpēc jau arī pulcējāmies, tas ir viens. Otrs, saglabāt to tradīciju, ko bija ieviesis nelaiķis Uldis Freimanis. Par viņa nāvi joprojām cilvēki debatē – ne katrs gatavs noticēt, ka viņš dabiski ir aizgājis. Es arī neņemos spriest – iespējams, ka tur ir 50% uz 50%. Prātīgāk jau būtu bijis viņu nekremēt, bet veikt ekspertīzi, taču pie šīs varas diez vai mēs patiesību noskaidrotu. Un, ja radinieki samierinājušies, tad ne jau mums viņus mācīt. Bet jebkurā gadījumā Uldis Freimanis ir to pelnījis, lai mēs viņu pieminētu, parādot, ka cilvēku var nogalināt, bet ideja paliek. Nožēlojami, ka, ja cilvēks pazūd – pazūd arī ideja – kā Gunāra Astras bērēs teica – viņu čeka novāca, bet, ja mums tautā sekotāju nebūs, tad vai mēs kā tauta esam cienīgi pastāvēt. Šinī gadījumā žēl, ka organizētāji laikus neiesniedza sludinājumu un avīzē netika nopublicēts, tāpēc arī cilvēku bija mazāk kā varēja gaidīt. Bet tomēr pulcējāmies, šoreiz kliedzošu provokāciju no okupantiem nebija. Bet, ja viņiem patīk skatīties uz mums – nav jau aizliegts. Policija arī bija tikpat, cik dalībnieku un viņi mūs cītīgi filmēja. Nu, lai filmē – katrs pilda savus pienākumus, kā uzskata par vajadzīgu. Lai nu kā, bet galvenais, ka pasākums bija. Cits varbūt aizņemtības, cits nezināšanas, cits baiļu pēc neieradās, bet katrs jau ir atbildīgs savs sirdsapziņas priekšā. Kas gribēja un varēja tie atnāca un tiem paldies!
DDD: Bet vai šādu pasākumu nevajadzēja 30. jūnijā rīkot, jo tas ir datums, kad latvieši jau pirms tā 1. jūlija (vācu karaspēks jau ienāca tukšā Rīgā) bija padzinuši krievus?
A.G.: Par to var diskutēt. Tāpat, kā tie “uzvarētāji” joprojām nevar vienoties, kas viņiem mīļāks – 8. vai 9. maijs.
DDD: Bet te ir tāda būtiska atšķirība – man nav tuva sirdij vāciešu ienākšana Rīgā, bet gan reāli Baigā gada beigas, kas ir 30. jūnijs, kad būtībā latvieši jau bija padzinuši krievus un vācieši vēl nebija Rīgā.
A.G.: Jā, par to var diskutēt ar organizatoriem – dienu agrāk vai vēlāk, bet domāju, ka ne tas šobrīd ir galvenais – galvenais, ka tāds pasākums vispār bija. Tā kā ir pretdarbība – redzams, ka tomēr esam uzminuši uz vātīm. Un galu galā, ja pirms 17. jūnija Pliners un Ždanoka var mierīgi organizēt konferenci un spriest, ka okupācijas nebija, tad kāpēc mēs no savas puses nevarētu pateikt, ka okupācija bija no Krievijas, vācieši vienkārši to statusu pagarināja – mironi jau otrreiz viņi nevarēja nogalināt. Mūsu valsts neatkarība atdzīvināta netika, tā tas diemžēl palika. Par Latvijas atjaunošanas dienu to saukt, protams, nevar, bet, ka tikām atbrīvoti no krievu boļševikiem, tā tas notika. Ka nebija gluži tas, ko tauta cerēja sagaidīt – tā jau ir cita lieta. Arī no 1990. g. 4. maija – domāju, ka lielākā daļa latviešu pavisam citādu Latviju cerēja sagaidīt toreiz. Vai viņi domāja, ka šodien mēģināsim atteikties no sava lata, ko toreiz ar tādu entuziasmu ieviesām?
DDD: Jā, kā tu uzskati tieši to eiro ieviešanu?
A.G.: Es jau savā rakstā minēju – galvenais, lai mums tā nauda būtu. Ja lats ir piesaistīts eiro – var arī to atsaistīt, kursu pamainīt, devalvēt šo latu, nedevalvēt, varbūt tieši otrādi – stingrāku padarīt – visu ko var darīt. To visu varam lemt – tā ir mūsu nauda, tas ir galvenais. Bet, ja saimnieki vairs nebūsim par savu naudu, tas, manuprāt, ir ļoti slikti, jo zūd kārtējais, nopietnais neatkarības bastions, kas mums vēl palicis. Protams, var pārmest tiem pretiniekiem, kāpēc viņi mazliet agrāk neaktivizējās – varēja jau pirms gada kaut ko darīt. Arī Iveta Grigule tā braši uzsāka un tagad ir apklususi – nez, ko viņa dara, ko nedara. Bet domāju, ka labāk tomēr vēlu, nekā nekad. Pareizi Jānis sils teica – mēs varam organizēt referendumu kaut vai par lata atjaunošanu un par izstāšanos no Eiropas, kad tauta būs gatava. Patlaban diemžēl viņa nav tam nobriedusi, bet mums vismaz teorētiski tāda iespēja būtu. Šie grozījumi jau nav konkrēti par šo lata nomaiņu uz eiro – viņi paredz, lai beidzot tautai būtu iespējas lemt par to, vai mums vispār jābūt Eiropā...
DDD: Tu arī savā rakstā aicināji atbalstīt šo parakstu vākšanu. Varbūt izstāsti tagad pats, jo intervijās ir interesantāk lasīt...
A.G.: Jā, es tiešām aicinu aiziet un parakstīties. Protams, tas prasīs laiku, tas prasīs divus lats...
DDD: Par ko tieši parakstīties?
A.G.: Parakstīties par to, lai tautai būtu tiesības lemt par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un par būtiskām izmaiņā līgumā ar Eiropas Savienību. Tagad Satversme nosaka, ka faktiski par visu lemj Saeimas deputāti – ja viņi grib, tad viņi iniciē šādu referendumu, bet, ja viņi negrib, tad tautai pašai nav tiesības, kaut vai miljons parakstu savāc. Var vienīgi lūgties – mīļie deputāti, kaut ko dariet. Bet, ja deputāti pateiks, ka viņi negrib, tad atliek vien doties mājās. Tā kā šādas izmaiņas būtu ar ļoti tālejošām sekām, kas var pat gadus desmit uz priekšu mums noderēt – ja vien mēs būsi aktīvi. Biedrības “Latvietis” pārraidēs bieži vien izskan aicinājums padomāt, ja liekas, ka nav naudas, bet, ja tu neizdzertu kādreiz lieku alus pudeli vai kādu cigarešu paciņu nenopirktu – varbūt varētu pāris latu atvēlēt patriotiskām lietām. Protams, ir cilvēki, kam divi lati ir nauda, bet no otras puses (ja tā kritiski izvērtētu) –
varbūt kādu kūciņu šoreiz vari neapēst.
DDD: Kur jāiet? Un kur tās paraksta lapas var dabūt?
A.G.: Pie notāra, var arī uz bāriņtiesu. Paraksta lapas ir internetā: parlatupreteiro.lv
DDD: Bet pensionāri?
A.G.: Pensionāriem jālūdz kādiem palīdzība. Viņi var aiziet arī uz bibliotēku un palūgt, lai izdrukā to lapu, jo tiek taču sludināts, ka senioriem sniegs palīdzību dažādos veidos, apmācīs. Galvenais gribēt un darboties. Paskatieties, cik aktīvi bija krievvalodīgie okupanti, savākdami parakstus par otro valsts valodu un par automātisko pilsonības piešķiršanu . Ja būtu kāds biznesmenis, kurš varētu noziedot, pieņemsim, 2000 latu šiem parakstiem (biznesmenim taču tie 2000 neko nenozīmē), būtu labi, bet diemžēl tāds neatrodas. Protams, ir tāds Vilis Vītols, kas to likteņdārzu būvē, bet tādās lietās viņam acīmredzot negribas.
DDD: Jā, nav dzirdēts nekas tamlīdzīgs.
A.G.: Aivars Slucis kapiem ziedojis. Tas, protams, nav slikti, bet tagad, kad apdraudēta Latvijas patstāvība, kad par dzīvajiem jādomā, vai pirmajā vietā būtu jāliek mirušie? Neviens cits mūsu vietā mūsu tiesības neaizstāvēs – pašiem vien tas jādara.
Starp citu, par tiem parakstiem, ko apstiprina pie notāra un iesniedz CV, lai tad CV var uzsākt to lielo parakstu vākšanu – kad pirms gada paaugstināja slieksni no 10 000 uz 30 000, tas tika pasniegts ar tādu gandarījumu, lūk, tagad tie nelieši okupanti nevarēs neko ietekmēt, bet nepadomājām, ka arī uz mums tas var atsaukties. Latvijas avīze to pasniedza – nu, re, tagad viņiem būs gan iegriezts. Tiem, kuriem liekas, ka viss ko dara mīļais Dombrovskis un valdība ir labi un pareizi, tad tādam, protams, jāsauc aleluja un jāaplaudē. Bet, kurš uzskata, ka tomēr nē, tad tas, kā bumerangs diemžēl nāk atpakaļ. Arī t.s. opozīcija neprotestēja toreiz. Bet, ja godīgi – paskatīsimies Saeimā – mums jau opozīcijas būtībā nav. To jau pierāda tas fakts, ka “Saskaņas centrs” taču varēja savākt tos 34 parakstus un apturēt likumprojektu par to kārtību, kā ievieš eiro, bet viņi to negribēja, jo tas nav viņu interesēs.
DDD: Viņi jau ir par eiro...
A.G.: Protams, ka ir par eiro. Kabanovs jau teātri nospēlēja – vai tikai tas vēl nebija saskaņots ar to mūsu t.s. nacionālo opozīciju?
DDD: Viss kaut kas var būt...
A.G.: Visi jau zina, ka Kabanovs gandrīz nevienam latvietim nepatīk – bet, ja jau viņš ir pret, tad man jābūt par. Tāda loģika.
DDD: Tieši tā. Tā tas arī izskatījās.
A.G.: Bet tad arī Kabanovam apnika spēlēt teātri – un viņš jau vairs neko. Un starp citu, arī Daugavpils avīzēs lasu – prasa Vešņakovam (Krievijas sūtnim Latvijā), kā viņš vērtē to eiro ieviešanu Latvijā? Sākumā viņš tā pieklājīgi: “Nu, vispār tā jau jūsu iekšējā lieta, bet es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, jo atvieglosies norēķini un nebūs konvertācijas.” Tas jau tā, bet galvenais, ka mēs vairs noteicēji nebūsim, un tas, protams, patīk arī Krievijai. Jo mazāk mums kādu neatkarības palieku, jo vieglāk mūs spaidīt. Un Krievija jau ir pārliecinājusies, ka caur Eiropu mūs viegli ir ietekmēt. Ja mēs Krievijai reizēm atļaujamies zobus parādīt, bet pietiek Eiropai iepīkstēties, mēs uzreiz gatavi visu izpildīt. Tas jau ir lakmusa papīrs, ja kas pasaka, ka viņš ir par eiro, tad skaidrs, ka latviešu patriots viņš nav. Tas ir nožēlojami, ka jāpasaka, ka mums nevajag latu, jo pasaulē viņu nelieto. Tad jau kāpēc mums latviešu valoda – cik tad pasaulē to lieto – sāksim visi angliski runāt. Pēc tāda principa varbūt daudz kas mums nav vajadzīgs. Varbūt varam palūgt Sorosa fondam, lai mums gatavus likumus iedod u.t.t. Sekojot politikai – kopš Zīgerista partijas laikiem (viņš pretrunīgi ir vērtējams – bija labas lietas, bija ne visai labas) – tad bija opozīcija. Regulāri rakstīja pieprasījumus, uzdeva jautājumus, pat speciālas sēdes bija spiesti rīkot, lai uz jautājumiem atbildētu, regulāri kāda ministram demisiju pieprasīja. Vai tagad kaut vienam ministram t.s. opozīcija ir pieprasījusi demisiju? Kaut vai Viņķelei, kad viņa pateica, ka Padomju laikos pensionāri neko nav nopelnījuši un viņiem pensijas nevajag. “Saskaņas centrs”, kurš vienmēr uzsver, ka Padomju laikos cilvēki normāli dzīvojuši, gan varēja pateikt, ka tos laikus nedrīkst izsvītrot. Kaut vai sava tēla spodrināšanai viņi varēja kaut kādu protestu rīkot pret šo Viņķeli, bet viņi to nedarīs, jo visi ir uz vienu roku. Bet, lūk, ja neatbalsti “Vienotību”, tad esi par sarkanajiem – par SC. Kā Orvela “Dzīvnieku fermā” – dzīvnieki skatās pa logu un vairs neatšķir, kurš ir cūka, kurš cilvēks – abi kļuvuši pilnīgi vienādi. Tā arī šeit – viņi ir pilnīgi vienādi. Ja arī kādreiz patēlo, tas tā – pieklājības pēc. Tas ir jāsaprot, ka mums diemžēl nav tādas nacionālas partijas, ko varētu bīdīt. Lapinskis raud, ka nevar noorganizēt savu partiju (savākt tos 200 cilvēkus), bet viņam ir attiecības ar daudziem no “Visu Latvijai”, tad vajag taču pateikt – redzi, kur tā partija iet, ja esi kārtīgs patriots, nāc pie manis.
DDD: Tagad uztraucamies par eiro, bet mums jau ir arī otrs apdraudējums, tā ir neveiktā deklonizācija, reālā okupantu klātbūtne, kā rezultātā arī tā eiro ieviešana ir vairāk iespējama, jo nav vienotas tautas.
A.G.: Tur jau ir tā lieta. Es esmu novērojis, ka krievvalodīgo vidū atbalsts eiro tomēr nav tik izteikts. Lai gan viņiem Latvija neko nenozīmē, kur nu vēl lats, bet viņi tomēr tā piesardzīgāk vērtē. Bet mūsu latvietīši tic – ja Valdis tā teica, bet Valdis taču pateica, ka, ja nebūs eiro, būs krievu rublis, bet, ja viņš pateica, tad jau tā arī ir...
DDD: Es gan nezinu, kādi krievvalodīgie – ja “Saskaņas centrs” tur kaut ko notēloja... Un par tiem latvietīšiem – ļoti daudz latviešu (arī sabiedrībā ievērojami cilvēki) taču protestē pret eiro. Vienīgi tauta nav tik aktīva...
A.G.: Jā, un pietiek, ka mēs klusējam, ka aktīvi neprotestējam, ka mierīgi stāvam maliņā, tad viss kārtībā – viņi var netraucēti darboties. Kādam varbūt tā parakstīšanas liekas par sarežģītu – tur notārs jāmeklē, jāmaksā, tad jāsūta pa pastu, ir arī bailes – ja Drošības policijā viss nonāk. Bet, ja tik gļēvi esam, tad jau labāk iet tūlīt dibenā un viss. Savulaik pret Bermontu vajadzēja cīnīties, leģionā un nacionālo partizānu rindās – ko tad, ja visu laiku būtu bijis jābaidās, ka mani var nošaut. Un tad reāli ar to tiešām bija jārēķinās. Starp citu, ja protestēs pārdesmit cilvēku, ar tiem vēl varētu pa kluso kaut kā izrēķināties, bet, jo vairāk būsim, jo grūtāk ar mums būs tikt galā.
DDD: Tad tu atkārtoti aicini aktivizēties?
A.G.: Nu, protams. Tas ir jādara.
DDD: Tas viss tātad ir mūsu rokās, lai vismaz vēsturē mēs ieietu, ka esam pretojušies netaisnībai.
A.G.: Tieši tā. Vismaz jāmēģina kaut ko darīt. Viss jau ir atkarīgs no tautas. Ja tautai ir svarīgākas lietas – ja cilvēks sēž un labāk skatās stulbu seriālu un līdz notāram viņam grūti aiziet, nu, tad būs tā kā būs.
DDD: Es taču pareizi tevi saprotu – neesi taču pret dekolonizāciju? Tu te pieminēji tos krievvalodīgos, kuri pret eiro...
A.G.: Kāda runa, protams, ne. Es tikai saku, ka tas mani drusku pārsteidz, ka viņi zināmā mērā vairāk par latviešiem to eiro negrib. Lai viņi negrib – to var izmantot, bet tas jau nenozīmē to, ka, ja viņš nobalsos pret eiro, uzreiz kļūs leģitīma viņa atrašanās šeit. Bet mūsu varturi par to vien domā, kā tos apstākļus tam okupantam šeit, Latvijā padarīt komfortablākus, lai viņš Latviju nepamestu. Nu jau ir izdomāts, kā tos okupantu dzeguzēnus faktiski ar varu (līdz šim tas bija brīvprātīgi) ieskaitīt pilsoņos. Bet paši vecāki sāka protestēt – sak, kā tad tā (?) – mēs braucam pie savām babušķām, ģiedušķām uz Krieviju bez jebkādām vīzām, bet mūsu bērniem nu būs jāpērk vīza. Ko jūs mums to pilsonību spiežat ar varu? Nu, tad nolēma tādu (viņu izpratnē Zālamana) lēmumu pieņemt, ka viens no vecākiem var pieprasīt to pilsonību. Mēs jau nesaprotam, kā viņiem pielīst – pūlamies ar karotīti mutē ieliet, bet viņi mums spļauj virsū. Tagad esot uzlikts par pienākumu Pilsonības un imigrācijas departamenta darbiniekiem aicināt viņus naturalizēties. Es jau smejos - ja apsolītu katram 10. okupantam, kas atnāk, vismaz 100 latu, tad varbūt viņi nāktu cītīgāk. Bet tas ir nožēlojami, tikpat kā atvērtu vaļa dzīvokļa durvis un aicinātu, lai nāk mūs apzagt. Nesen TV-1 pārraidē “Eiropa, mīti un realitāte”, ko vada Tomsons, arī sprieda par nepilsoņiem, ko ar viņiem darīt. Tā bēdīgi slavenā Irina Cvetkova teica, ka vajag dot viņiem to pilsonību bez ierunām, un vēl atvainoties, ka uzreiz neiedevām. Inese Laizāne no t.s. nacionāla spārna uz Tomsona jautājumu – vai vajag tos nepilsoņus aģitēt uz pilsonību, atbildēja – jā, es jebkurā laikā jebkuru nepilsoni esmu ar mieru paņemt aiz rokas un aizvest uz naturalizācijas pārvaldi, lai viņš to pilsonību saņemtu, un tikai priecāšos, ka viņš to izdarīs. Nu, ja līdz tam nonākam, ka mēs jau aicinām laupītāju tik pat kā mūsu māju iztīrīt – nu, tad jau nav ko. Un tie saucās par nacionāliem spēkiem! Es īpaši nebrīnītos, ja tas nāktu no Zatlera partijas, bet ne no tādiem, kam daudzi latvieši ir ticējuši un cerējuši, ka viņi palīdzēs tautas bojā eju apturēt. Tādi viltus latvieši ir riebīgāki par īstiem okupantiem.
DDD: Kas notiek Daugavpilī – tur vispār var dzirdēt latviešu valodu?
A.G.: Kā kurā pusē. Centrā jau dzirdēt var latviešu valodu – vismaz valsts un pašvaldību iestādēs cenšas ar tevi runāt latviski. Bet tirgū un tamlīdzīgās vietās, protams, var izlikties, ka nedzird, ja latviski ko prasīsi, vai arī īsi atbildēs – nav. Vienīgi, ja latviski pie viņiem vēršas, vairs attiecīgi nepasūta un neprasa, lai runā cilvēku valodā – tātad kļuvuši pacietīgāki, jo saprot, ka tādas tiesības tev ir un mēģina kaut kā pielāgoties. Bet, protams, nacionālais sastāvs nav mainījies un cerēt uz kaut ko ir grūti. Valodu jau var iemācīt, bet vai tas cilvēks tāpēc kļūs lojāls? Vidusskolu beigušie jau daudzmaz prot runāt latviski, bet kāda ir viņu nostāja, tas ir cita jautājums. Vilks met spalvu, bet ne tikumu. Lasot komentārus internetā Delfi.lv, kur slavē Putinu un brūk virsū latviešiem, ir skaidrs, ka lauvas tiesu tur sastāda krievi, kas beiguši latviešu skolas. Cerēt, ka viņi būs lojāli – tas būs vienīgi tad, kad viņu skaits samazināsies šeit. Brīnās, kāpēc krievi labprātāk mācās angļu un vācu valodu un tur iekļaujas? Viņi tur iekļaujas, jo pagaidām ir maz, bet, ja Eiropas Savienībai “pietiks prātiņa” atvērt robežu un bezvīzu režīmu ar Krieviju, ko jau gatavo (mūsu Prezidents, citu starpā, saka – jā, jā, jo ātrāk, jo labāk), tad viņi tur plūdīs bariem un negribēs vairs būt tādi mīlīgi un pūkaini. Kad viņi vairs nebūs 2/3%, bet jau 20/30%, tad arī sāks savu diktēt. Arī tagad, kad pie mums ierodas viens otrs arābs vai nēģeris, Afrolats sāk bļaut – jums nav tiesību uz mums skatīties, jums nav tiesību sačukstēties mums aiz muguras, jums nav tiesību nēģeri saukt par nēģeri u.t.t. – nu, jau mūs komandē – nav šeit vēl pēcpusi apsildījuši, bet ir jau saimnieki. Viņi jau redzam, kādi esam – drīkst mūs visādi apvainot, apsūdzēt rasismā, naida kurināšanā u.t.t. Būtu jau jānāk pārmaiņām visā Eiropā. Mums vajadzētu sadarboties ar domubiedriem ārzemēs. Ir jau arī tādi, kuri nespēj mūsu situācijā iedziļināties – sak, jums tur tie krievi, bet, ja baltie, tad nekas – mums galvenais tie nēģeri. Bet tā ir tāda tuvredzīga politika – okupants jebkurā gadījumā paliek okupants. Mūs te baida – ja tie krievi aizbrauks, vietā nāks arābi. Tas nav atkarīgs no tā – ja mums robeža būs vaļā, protams, sabrauks. Kā Nīderlande – cik tā mazāka par Latviju, bet cik piebāzta – vienalga tur lien un lien iekšā – kā Indijā vai Ķīnā, tas nav reāli. Ja robežas būs vaļā un politika nemainīsies, tad tā tas būs.
DDD: Jāveido tāda politika, kas latviešu tautu aizstāvētu...
A.G.: Pareizi. Latviešiem beidzot savā zemē taču jābūt pirmtiesībām, bet latviešus šodien Latvijā uzskata par latviešu kopienu, tad ko mēs varam gribēt. Izraēlā, piemēram, skaidri uzrakstīts, ka Izraēla ir žīdu valsts – ka tā ir žīdu interesēs nodibināta valsts, un tā tur viss arī notiek. Bet, ja mēs esam tikai tāda maza kopiena, tad ko varam prasīt.
DDD: Tas ir šausmīgi – mēs kā tauta vienkārši ejam bojā. Taču esam konstatējuši problēmas, kas ir ļoti daudz, bet bezcerīgums jau nav. Tātad mums ir jāmeklē izeja. Kā tu domā, ko katrs latvietis ikdienā varētu darīt?
A.G.: Vajag savus uzskatus paust, vajag propagandēt...
DDD: Tu domā, ka tiem, kas atmodušies, jāpamodina pārējie?
A.G.: Nekas cits jau neatliek. Var jau teikt, ka mūsu tauta ir tāda draņķīga, ka nevaram lepoties ar to, ka esam latvieši – un tiešām, ja mums tagad būtu iespēja izvēlēties, kuru tautu pieņemt, varbūt daudzi neizvēlētos būt par latviešiem, paskatoties, kādi viņi kopumā ir, bet mums nebija šādas izvēles – to citi, augstāki spēki izlēma. Bet, ja tas tā ir un mēs te esam, tad mums par savu tautu ir jārūpējas.
DDD: Tas ir mūsu uzdevums...
A.G.: Jā, protams. Bet ja mums nekas nesanāks, tad, kā teica Inkins, es ar mierīgu sirdi liekos zārkā, ka savu mūžu biju tam veltījis – tā bija mana misija. Tātad vismaz centos un no manis bija kāds labums, ne tikai, kā tur viens bija izteicies – aiz manis nepaliks tikai apgrauztu kaulu kaudze un mēslu čupa, bet kaut kāds garīgs devums. Jā, tas ir mūsu uzdevums. Laikam tā ir, ka mūs par maz tomēr spaida – gan ekonomiski, gan politiski...
DDD: Pārāk labi mums vēl iet...
A.G.: Jā, jā. Vēl latviešus uz ielām nesit nost, vēl jau kaut ko nopirkt var – lielveikalos rindas ir, benzīnu uzpildes stacijās mašīnas brauc u.t.t.. Latvietis jau diemžēl tāds – kamēr viņam pavisam nav slikti, tikmēr viņš pacieš. Un to jau varturi izmanto. Tas nekas, ka Dombrovskis paņēma pensijas – vēlāk jau atkal atdeva – labs cilvēks, par kuru var nobalsot atkal. Nelaime tā, ka mēs esam lētticīgi un mums nav viedokļu daudzveidības – runā tikai viens viedoklis. Ja tantiņa sākumā nepiekrīt, teiksim, eiro ieviešanai, bet pēc tam daudzreiz dzirdot, ka eiro ir labs, beidzot arī piekrīt – tiešām tad jau eiro ir labs. Bet vajag mēģināt vismaz runāt. Ja tam pašam Tomsonam Radio “Brīvajā mikrofonā” būtu vismaz 50/60 cilvēku, kas viņam pa prātam neizrunā, ne tikai tie daži, kurus viņš cenšas atpazīt un nelaiž runāt, tad fiziski viņš to nespētu izkontrolēt – ja ne visi, tad kāds vienalga iesprauktos un pateiktu vajadzīgo un būtu cits rezultāts. Tātad, ja redzi, ka kaut kas nav labi un esi nepamierināts, tad nepaslinko un dari kaut ko. Bet, ja cilvēkam šķiet, ka viss ir labi, tad tā ir viņa pozīcija – lai viņš tad sēž un klusē. Bet daudzi uzskata, ka ir slikti, taču paši diemžēl kaut ko darīt negrib.
DDD: Daudzi, piemēram, kautrējas zvanīt uz radio...
A.G.: Bet tas ir jāpārvar. Es jau arī sākumā, kad nebiju vēl nekur publicējies, padomāju, vai es būšu tas īstais, lai rakstītu (ir taču gudrāki un pareizāki rakstītāji), lai ko teiktu, bet vēlāk, vērojot, kā degradējas tie paši tēvzemieši, aizvien vairāk un vairāk aizejot no savs sākotnējās līnijas, sapratu – ja es to nepateikšu, tad diez vai cits to pateiks, un nebūs, kas par to runā un cīnās. Tad kādam tomēr vajag sākt. Un tikai tad vari aizrādīt citiem, ja pats esi ko darījis. Tas ir tāpat, kā tai pasakā, kad viens vīrs savās kāzās, redz, ka pie akmens, kas nolikts pie taciņas, sastājušies visi kāzinieki un raud, uz viņa jautāto, kāpēc viņi tā dara, tie atbildējuši – jums piedzims bērniņš, skries pa šo taciņu, kritīs, atsitīs galvu pret šo akmeni un beigts būs. Tad vīrs pienācis, iespēris akmenim ar kāju un tas aizripojis prom. Lūk, tādi diemžēl arī mēs esam – lai reāli rīkotos, mēs labāk raudāsim, ka ir slikti, bet neko nedarīsim, lai būtu labi. Bet daudz ko var labot, tikai drusku jāpadarbojas. Kādreiz jau bija mums drosmīgi latvieši, bet pēdējā laikā viņu diemžēl kļūst aizvien mazāk. Tā vien izskatās, ka ejam uz leju. Ja tā turpināsies – pēc dabas likumiem vājākie iznīkst – gan sugas, gan tautas.
DDD: Tāpēc ir jādarbojas. |
|
|