Pārdomas pēc PIRRA UZVARAS referendumā
Kā zināms, tad nacbolu iniciētais referendums ir beidzies ar tā ierosinātāju sakāvi. Pretēji manām prognozēm, ka PAR krievu valodu kā otru valsts valodu varētu nobalsot 4 līdz 5 simti tūkstošu šā nosaukuma necienīgu LR pilsoņu, gala rezultātā šādu neliešu izrādījās pat mazāk par 300 tūkstošiem. Neaizmirsīsim pie šīs kretīniskās idejas pretiniekiem pieskaitīt arī tos ļaudis, kuri referendumā nepiedalījās ne jau slinkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka nevēlējās izrādīt lieku godu atklātiem mūsu tautas ienaidniekiem – okupantiem – un pašmāju kangarīšiem-tautas nodevējiem, kas kā uz burvju mājienu pēkšņi uz vienu nedēļu bija kļuvuši tik patriotiski un nacionāli, lai jau uzreiz nākamajā dienā pēc referenduma ar skubu mestos laizīt papēžus okupantiem, ko šie dara jau vairāk kā 20 viltus neatkarības gadus. Īpaši Latgalē tādu cilvēku bija visvairāk, kuri saprata, ka balsot PRET nozīmē ne tikai nostāties opozīcijā Lindermana bandai, bet vienlaikus arī izteikt atbalstu P...dambrovska kliķei un viņu piekoptajai prettautiskajai politikai kā nacionālajā, tā saimnieciskajā jomā. Tādēļ mūsu novadā bija vismazākā aktivitāte šai referendumā, un neslēpšu, ka arī pats aktīvi aicināju visus sev pazīstamos cilvēkus šo pasākumu ignorēt, skaidrojot, ka tieši tādejādi ir iespējams iesist visstiprāko pliķi tā organizētājiem! Tomēr, pirms sākam priecāties par it kā labvēlīgo notikumu norisi mūsu valstī, iesaku pavērot un padomāt, kādā virzienā attīstās mūsu varturu politika nacionālajā jomā pēc mūsu nosacītās uzvaras.
Nav iespējams nemanīt, ka ir sākusies sevišķi intensīva pielīšana okupantiem no visu Saeimā pārstāvēto frakciju – sākot ar latviešiem atklāti naidīgo „SC” (no kuras neko citu arī nevarēja gaidīt) un beidzot ar viltusnacionālo, pseidopatriotisko „VL-TB/LNNK” - puses. Vispār, rodas tāda sajūta, ka nabaga krievvalodīgajiem nu ir šausmīgi nodarīts pāri, un steidzīgi jāmeklē pēc iespējas vairāk saldu konfekšu, ar ko tad likt viņiem aizmirst par smago, nepelnīto pērienu, ko viņi ir saņēmuši referenduma naktī. Tā vietā, lai beidzot nāktu pie prāta un apzinātos, ka Latvijā ir simtiem tūkstošu pamatnācijai atklāti naidīgu cilvēku, kurus nav iespējams pārtaisīt un no kuriem ir iespējams vienīgi atbrīvoties, atņemot viņiem LR pilsonību un izraidot viņus no valsts (sākt vajadzētu tieši ar tiem nepilniem 180 000 podpisantu referenduma ierosināšanai, kuru identitāte tagad visiem ir labi zināma, un nav absolūti nekādas nozīmes viņu tautībai un pilsonības iegūšanas veidam), veicot likumīgu, starptautiskajiem līgumiem atbilstošu Latvijas dekolonizāciju, notiek kārtējā piekāpšanās šo neliešu priekšā, vadoties pēc principa: „Bandīt, ko man vajag izdarīt, lai tu uz mani nedusmotos un sāktu ar mani draudzēties?”. Un bandīts arī smīnīgi paskaidro: „Dod man krievu valodai oficiālo (pēc būtības – to pašu valsts) statusu tajās vietās, kur mēs esam vairākumā, pasludini moskaļu Rožģestvo par oficiālu valsts svētku dienu, uzspied ar varu paņemt jūsu piļsoņibu mūsu bērniem – dzeguzēniem, kuri citādi paši kaut kā brīvprātīgi negrib par jūsējiem reģistrēties, māci mums savu „suņu” valodu par saviem līdzekļiem, jo mūsu prātiņš ir bijis par īsu, lai pa 20 gadiem, kopš to it kā vajag zināt, to iemācītos, likvidē visas valodas inspekcijas, par jūsu „ēzeļu” mēles neprasmi jūs varat ļaunākajā gadījumā varbūt mūs mutiski palamāt, bet nekādā gadījumā – sodīt..., nu ja vismaz šito izpildīsi, tad varbūt es tevi kādu laiku vairs nesitīšu!”. Apmēram šāda satura petīciju ir parakstījuši un nosūtījuši mūsu valsts parlamentam vairāku t.s. krievvalodīgo pašvaldību vadītāji. Normālā valstī ļautiņi, kas būtu atļāvušies izvirzīt šādas nekaunīgas, pret pamatnāciju vērstas prasības, tiktu nekavējoties atstādināti no ieņemamajiem amatiem, un viņu vietā līdz nākamajām vēlēšanām tiktu iecelti valdības norīkoti vietvalži, kā tas, starp citu, bija jau noticis 1991.gadā, uzreiz pēc augusta puča izgāšanās. Mūsu varturi turpretī ar labvēlīgu smaidu uzņem sev veltītos spļāvienus sejā un atbild: „Jā, izskatīsim, apdomāsim jūsu priekšlikumus, šo to ieviesīsim uzreiz, uz šo to varbūt nāksies vēl drusku pagaidīt!...” Pats dzirdēju, kā „patriots” R.Dzintars izteicās, ka nepilsoņu bērniem varētu gan dot automātisku pilsonību, tikai vajadzētu jau no bērnu dārza vecuma viņus mācīt kopā ar latviešu bērniem (acīmredzot sava paša bērniem viņš okupantu atvašu klātbūtni ikdienā uzskata par ļoti pareizu un vēlamu), savukārt, pareizticīgo Ziemsvētkiem pietiktu ar oficiālu „atzīmējamās dienas” statusu, līdzīgi kā šobrīd 8.martam, bet kā brīvdienu to nevajag ieviest tikai tāpēc, ka tādejādi tikšot grauta Latvijas ekonomika... Ko tur vēl runāt par citām partijelēm, kas pat necenšas tēlot sevi par nacionālām! Tā kā vismaz pāris okupantu prasības tiks izpildītas jau drīzumā! Kur nu vēl smadzeņu skalošana no bēdīgi slavenā Sorosa fonda dažāda veida „ekspertu” puses, kuri visgudri pamāca, ka okupantus nedrīkstot saukt par okupantiem (tāpat, kā arī, viņuprāt, žīdus par žīdiem, nēģerus par nēģeriem utt.), tad viņi latviešus varbūt vairs nesaukšot par fašistiem (mani personīgi gan šāds apzīmējums neaizvaino, lai gan pelnījis to saņemt arī nejūtos, jo neuzturu nekādus sakarus ar varbūt vēl joprojām esošajiem Musolīni piekritējiem Itālijā). Oficiālajos saziņas līdzekļos, kā zināms, tiek atspoguļots vienīgi okupantu un kosmopolītu viedoklis, patrioti tiek ignorēti un vispār, šķiet, netiek uzskatīti nemaz par cilvēkiem.
Ko šinī situācijā darīt Latviešiem, kas negrib pieļaut, ka panākums referendumā pārvēršas nožēlojamā Pirra uzvarā (kas, kā uzskata mūsdienu vēsturnieki, tās guvējam faktiski kļuva par sakāvi), un okupantu un kangaru patvaļa Latvijā turpina triumfēt? Vienīgā atbilde ir – turpināt intensīvu cīņu, nevis reizi gadā, bet katru dienu, pieprasot no varturiem izbeigt pazemoties okupantu priekšā un sākt beidzot Latvijas dekolonizāciju! Un it sevišķi tas būtu jādara šā gada 16.martā, dodoties gājienā ar lozungiem, kuros tiek prasīta Latviska Latviešu valsts mūsu Tēvzemē! Cik noprotams, zemiskie gļēvuļi no „VL”, drebot par savu vietu valdībā, kārtējo reizi no aktīvas piedalīšanās šās dienas pasākumos izvairīsies, kas mani personīgi tikai iepriecē, jo man būtu pretīgi soļot ar viņiem vienā ierindā! Nepadosimies, cīnīsimies, ne no kā nebaidīsimies! Un paturēsim prātā, ka mūsu ienaidnieki ciena tikai rupju spēku, bet jebkura mūsu piekāpšanās viņu priekšā izraisa ne jau toleranci, bet izsmieklu viņos, radot pārliecību, ka esam vāji un bailīgi, tāpēc ejam attiecībā uz viņiem kompromisa (faktiski – nodevības) ceļus! Vienreiz šī idiotiskā rīcība ir jāizbeidz!
Mūsu tautas liktenis ir mūsu pašu drosmīgo vai gļēvo vīru un sievu rokās!
PAR LATVIEŠU LATVIJAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
26.02.2012. Aivars Gedroics |
|
|