KĀ VALSTS „PALĪDZ” BEZDARBNIEKIEM
Laikraksta „DDD” 2011.gada pēdējā un 2012.gada pirmajā numurā bija publicēta intervija ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) vadītāju Baibu Paševicu. Tajā minētā persona ir daudz ko noklusējusi, daudz ko izskaistinājusi, šur tur arī melojusi, tāpēc uzskatu par nepieciešamu pastāstīt tautai patiesību (ja kāds to vēl nezin) par to, kāda ir situācija ar bezdarbu Latvijā un kāds „atbalsts” no valsts un konkrēti no NVA tiek sniegts bez darba esošiem cilvēkiem. Neslēpšu, ka arī pats esmu apmēram 2 gadus kopumā skaitījies bezdarbnieks de iure un krietni ilgāku laiku vēl arī de facto, principā arī tagad tāds būdams, lai gan esmu reģistrējies kā pašnodarbināta persona.
Tātad, pirmkārt, izgaisināsim mītu par it kā milzīgajiem un ilgstošajiem pabalstiem, ko bezdarbnieki mūsu valstī saņemot. Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” normām, kas stājas spēkā 2012.gada 1.janvārī, 9.pantu,
bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums atkarībā no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža ir šāds:
1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) - četri mēneši;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) - seši mēneši;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) - deviņi mēneši.
Savukārt, bezdarbnieka pabalsta saņemšanas lielumu nosaka šādi:
1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) pēdējos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos divus mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) un šā panta otrajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem:
a) pirmos trīs mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos trīs mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos trīs mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.
Pilnībā ar minēto likumu, tai skaitā ar to, kādā veidā aprēķina bezdarbnieka pabalsta lielumu, var iepazīties internetvietnē: http://www.likumi.lv/doc.php?id=14595.
Kā redzat, tad šie pabalsti ir vienkārši nožēlojami un smieklīgi, tos labākā gadījumā var saukt par īslaicīgām ubaga dāvanām, tāpēc ir jābūt vai nu ārkārtīgi stulbam vai ārkārtīgi nekaunīgam, lai apgalvotu, ka esot daudz tādu ļaužu, kas tīšuprāt nevēloties strādāt, lai saņemtu pabalstus un zili zaļi dzīvotu uz to rēķina. Savukārt, intervijā pieminētais GMI (garantētā iztikas minimums pabalsts) tiek maksāts tad, kad ienākuma līmenis uz katru ģimenes pieaugušo locekli nepārsniedz 40 Ls, bet uz bērnu – 45 Ls (ziņu avots http://nekrize.lv/vai-var-sanemt-gmi/). Saprotams, ka izdzīvot no šādiem pabalstiem nevar, ar tiem nepietiek pat dzīvokļu komunālo izmaksu segšanai. Nav brīnums, ka arvien vairāk ļaužu pievēršas dažādiem nelegāliem uzņēmējdarbības veidiem (kontrabandas ievešana un tirgošana u.tml.), jo citādāk nespēj sev nopelnīt iztiku.
Par dažādiem kursiem, ko organizē NVA, varu šo to pastāstīt no savas personīgās pieredzes. 2001.gadā, zaudējot darbu Grīvas cietumā un reģistrējoties kā bezdarbnieks, vairākkārt pieteicos uz dažādiem oficiāli izsludinātajiem kvalifikācijas celšanas kursiem, bet par atbildi vai nu uzreiz saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka es it kā esot jau pietiekami kvalificēts tāpēc vien, ka man ir augstākā izglītība; vai nu tomēr mani pierakstīja potenciālo apmācāmo sarakstā, bet vēlāk izbrāķēja, pamatojoties uz to, ka es it kā neesot izturējis atlases testus, vienlaikus neinformējot, pēc kādiem kritērijiem šī atlase notiek (kā es nopratu – visticamāk, arī te darbojās blatu sistēma). Mana sūdzēšanās par šiem faktiem NVA vadībai, kuru tolaik pārstāvēja persona vārdā Ineta Tāre, noveda pie tā, ka mani obligātā kārtā nosūtīja uz t.s. Darba meklētāju klubu (DMK), kur, pēc B.Paševicas domām, bezdarbniekiem tik nepieciešamos „psiholoģiskā atbalsta” kursus vadīja kāds Daugavpilī populārs žīds Mihails Pupiņš. Zinot, cik jocīgi (maigi izsakoties) savā būtībā ir šīs profesijas pārstāvji, jau iepriekš paredzēju, ka šo kursu apmeklēšana būs tukša laika nosišana, tomēr nolēmu aiziet vismaz paskatīties, kas tur īsti notiek. Manis piedzīvotais pārspēja vispesimistiskākās prognozes – apmēram pusi nodarbības kursu vadītājs slavēja sevi un savus audzēkņus, kas esot guvuši „grandiozus panākumus dzīvē” pēc viņa vadīto kursu iziešanas. Otrajā nodarbības daļā šis tips izprašņāja katru kursu dalībnieku, par ko viņš agrāk ir strādājis un par ko tagad gribētu strādāt (it kā mūsdienās cilvēkam būtu iespēja izvēlēties!), tad sāka mācīt, kā pareizi vajagot sveicināties, kā sarunāties – vārdu sakot, izturējās kā pret maziem bērniem vai arī, lietojot mūsdienu „politkorekto” terminoloģiju, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uz atvadām tika uzdots arī „mājasdarbs” – uzrakstīt dzejoli no trim pantiem, kurā pirmajā būtu aprakstīts, cik slikti konkrētais indivīds jūtas bez darba, otrajā – kā viņš cītīgi meklēšot darbu un trešajā – cik laimīgs būšot, kad to atradīšot, kā arī iedeva paša sastādītu brošūru, kura bija pilna ar tāda paša veida un vēl idiotiskāka satura uzdevumiem. Tā kā M.Pupiņš toreiz uz īsu brīdi bija mana tēva darba kolēģis, es ar lielām mokām apspiedu vēlmi piecelties kājās un publiski pateikt visu, ko domāju par šī kunga personību un viņa vadītajiem kursiem. Kaut kā izturējis līdz nodarbības beigām, es devos prom no NVA ēkas un vairs tajā neatgriezos, jo mans bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks jau tolaik bija beidzies, bet nekādu stipendiju par jebkura normāla cilvēka cieņu pazemojošajiem DMK kursiem valsts nemaksāja. M.Pupiņa izveidoto brošūru gan joprojām glabāju kā spilgtu „palīdzības sniegšanas bezdarbniekam” piemēru, kurš savā idiotismā pārspēj jebkuru mākslīgi izfantazētu satīru.
Otrreiz oficiāli piereģistrējies kā bezdarbnieks biju 2007.gadā, pēc tam, kad pasūtījumu trūkuma dēļ biju zaudējis darbu firmā „Eliteks”. Šoreiz mani, paldies Dievam, uz DMK kursiem nesūtīja (iespējams, ka tie nepopularitātes dēļ bija jau likvidēti), taču nekāda cita veida palīdzību arī nesniedza, izņemot likumā noteikto bezdarbnieka pabalsta izmaksu. Šoreiz apmeklēt NVA izbeidzu tāpēc, ka atradu darbu Daugavpils policijā, ko gan pēc trim mēnešiem atkal zaudēju. No jauna reģistrēties NVA neredzēju jēgu, jo zināju, ka ne materiālu, ne cita veida atbalstu no šās iestādes nesaņemšu.
Ko vēl dara NVA? Pastāv arī tāds pakalpojums, kā norīkojuma izrakstīšana pie konkrēta darba devēja. Reāli gan tai nav nekādas nozīmes, jo šim norīkojumam ir tikai ieteikuma raksturs, un potenciālais darba devējs var mierīgi atteikties pieņemt darbā cilvēku ar šādu papīrīti, formāli gan norādot iemeslu, kāpēc viņš konkrētajam cilvēkam atsaka, ko izdomāt, protams, nav grūti (piemēram, „neprot franču valodu”...utt.). Esmu dzirdējis, ka 1990.-to gadu sākumā šādu cilvēku pieņemšana darbā bijusi obligāta, bet vēlāk likumdošana mainīta, jo nedrīkstot taču kropļot brīvo tirgu un ierobežot darba devēja tiesības izvēlēties sev personālu.
Visa augstākminēta rezultātā nav brīnums, ka vairums bezdarbnieku vispār nevēlas reģistrēt savu statusu NVA, jo nekā cita kā bezjēdzīgu naudas, laika (lauku rajonos līdz tuvākajai NVA filiālei nereti jābrauc vairākus desmitus kilometru) tērēšanu un nervu bendēšanu tādejādi iegūt nevar. Tā kā, ja oficiālais bezdarba līmenis Latvijā skaitās 10-12%, tad reālais ir vismaz 30-40%, bet Latgalē, kā pirms pāris gadiem TV intervijā bija izteicies Saeimas deputātu kandidāts no „VL-TB/LNNK” P.Tabūns – tuvu pie 80%. Var tikai pabrīnīties, kā šie nelaimīgie cilvēciņi spēj vilkt dzīvību un vēl savus bērnus pabarot!
Ko valstij vajadzētu steidzīgi darīt šajā situācijā? Pirmkārt, nevis B.Paševicas stilā liekulīgi aicināt ļaudis uzsākt privāto biznesu (kur ņemt sākuma kapitālu? Ieķīlāt bankā pēdējo dzīvesvietu un tad, firmai bankrotējot, pazaudēt arī to un iet dzīvot uz mežu?), bet gan sākt beidzot nodarboties ar darba vietu radīšanu (līdz šim gan tā ir darījusi pilnīgi pretējo – jau no I.Go(l)dmaņa laikiem nepārtraukti grāvusi jau esošās darba vietas). Ka tas principā ir sekmīgi iespējams, to apliecina kaut vai bijušā Saeimas deputāta un „LC” biedra Ulža Oša pirms pusotra gada teiktais intervijā „NRA”, kas, cita starpā, izraisīja briesmīgu neapmierinātību šī paša cilvēka agrākajos kolēģos liberāļos-sorosiešos: „...Hitlera Vācija trīsdesmitajos gados veica bezprecedenta ekonomisko izrāvienu divos gados, no pilnīga haosa ar milzīgu bezdarbnieku armiju pārvēršoties par ekonomiski plaukstošu valsti ar pilnībā likvidētu bezdarbu...”. Tātad, vajadzīga vienīgi politiskā griba un godīgs valsts vadītājs, nekas vairāk. Protams, pilnīgi visus momentā ar darbu apgādāt nebūs iespējams, taču tas nav arī vajadzīgs! Ar darbu pirmkārt jāapgādā Latvijas pilsoņi un it sevišķi latvieši. Nevis jāmāca latviešu valodu tiem, kas to neprot, bet jādod darbs tiem, kuri to jau prot, vislabāk – tiem, kam tā ir dzimtā. Jāuzliek par pienākumu gan valsts, gan privātām iestādēm obligāti par katru esošo vakanci ziņot NVA, kura tad no savu klientu vidus izvēlēsies kandidātu, kuru darba devējam būs jāpieņem obligāti bez jebkādiem „pārbaudes termiņiem”. Ja šis cilvēks strādās negodprātīgi, nebūs taču problēmu viņu atlaist kā darba devēja uzticību zaudējušu un vietā pieņemt nākamo kandidatūru, ko piedāvā NVA. Ja atlaistais cilvēks nebūs ar to apmierināts, lai vēršas tiesā. Taču patlaban to nemaz nav jēgas darīt, jo, saskaņā ar Darba likuma 47.pantu, trīs mēnešu ilgajā pārbaudes laikā darba devējam ir iespēja atlaist darbinieku, nepaskaidrojot iemeslu (!!! – A.G.). Šis likuma pants faktiski ir radīts tādēļ, lai biezais varētu it kā uz apmācību laiku pieņemt cilvēku, maksāt viņam viszemāko iespējamo algu, tad atlaist un pieņemt atkal nākamo, to pēc trim mēnešiem arī atlaist, un tā turpināt līdz bezgalībai. Uzskatu, ka 13.nodaļa „Pārbaude, pieņemot darbā”, būtu nekavējoties svītrojama no Latvijas Darba likuma. Cik man zināms, ne pirmās Latvijas brīvvalsts, ne arī PSRS laikos tādas likuma normas nebija. Tāpat arī stingri jānosaka, ka NVA norīkojums uz esošo vakanci jāpiešķir rindas kārtībā – kas agrāk reģistrējies, agrāk arī dabū darbu. Tas pilnībā izslēgtu korupciju šajā sfērā. Tikai tādā gadījumā, ja NVA nebūtu neviena cilvēka, kura kvalifikācija atbilstu piedāvātajai vakancei, darba devējs drīkstētu pieņemt cilvēku „no malas”. Par šīs likuma normas pārkāpšanu daba devējam jāparedz pamatīgi naudas sodi, kas faktiski iedzītu viņu bankrotā. Tas ir vienīgais veids, kā izslēgt blatu sistēmu, kas šobrīd ir faktiski pilnībā pārņēmusi darba tirgu. Realitāte gan diemžēl ir tāda, ka mūsu tā saucamie „tautas kalpi” nemaz nevēlas risināt bezdarba problēmas mūsu valstī. Viņiem pašiem ir nodrošināts labi apmaksāts darbs, iespēju robežās viņi iekārto tajā arī savus radus, draugus un paziņas, bet par tautu kopumā viņiem nospļauties. Vai Raivis Dzintars, piemēram, ir kādreiz uztraucies par milzīgo bezdarba līmeni valstī? Ja nu vienīgi tajā kontekstā, ka pamaz sveštautiešu vēl ir apguvuši latviešu valodu, kas viņiem traucē konkurēt darba tirgū un atņemt latviešiem pēdējās vēl viņiem esošās darba vietas. Nekad neesmu dzirdējis no viņa pārstāvētās partijas pat solījumus (kur nu vēl – redzējis reālus darbus!) nodrošināt Latviešus Latvijā ar darbu un maizi! Par pārējās Saeimas frakcijām vispār nerunāsim... Tātad, Latvieti, kamēr tu nepanāksi, lai Latvijā pie varas būtu tādi pat nesavtīgi Patrioti, kādi savulaik bija Vācijā, darbu Tev šeit neredzēt! Un, lai tā notiktu, mums visiem nav jāstāv malā, bet gan aktīvi jācīnās!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! LATVIEŠIEM LATVIJĀ DARBU UN MAIZI !!! CĪŅAI SVEIKS !!!
05.02.2012. Aivars Gedroics |
|
|