| Aizver muti, Gabriš! | 10:43 |
|---|
BŪTU LABĀK PAKLUSĒJIS, MAREK GABRIŠ !!!
Saņemot avīzes „DDD” 9.07.2010. numuru un ieraugot tajā bēdīgi slavenā Latviešu nācijas šķēlēja M.Gabriša gara darbu, nodomāju: „Jā, lai nu kurš, bet šis tipiņš gan nelaidīs garām iespēju man iekost. Labi taču atceras, kā es šo jau divreiz atmaskoju, parādot viņa īsto seju un viņa politiskās darbības negatīvos mērķus un sekas. Nu šim jāmēģina parādīt, ka es arī neesmu nekāds gudrais un pareizais latvietis”. Iepazinies ar rakstu, secināju, ka Gabrišam visai slikti veicās ar minētā uzdevuma pildīšanu – nekā cita, izņemot jau PSRS laikos nodrāztu klišeju atkārtošanu, viņš nav bijis spējīgs izgudrot. Tomēr, lai minētais kungs nedomātu, ka man uz šā pausto demagoģiju nav ko bilst pretī, izteikšu savus argumentus, cerot, ka avīzes redakcija laipni ļaus iepazīties ar tiem laikraksta lasītājiem.
Pirmkārt, Marek Gabriš, es, rakstot savu publikāciju „Par ko lai slavina „atbrīvotājus”?”, nebiju vēlējies sākt nekādu diskusiju, vēl jo vairāk ar tādu tipu kā tu, kura pretlatviskā darbība man sen ir skaidra un nerada vēlēšanos uzņemt ar tevi sakarus un ielaisties sarunās kaut vai neklātienē. Es tikai gribēju paust savu viedokli, komentējot LNF paziņojumu 9.maija sakarā. Avīzes redakcija savukārt lūdza citus lasītājus komentēt manis rakstīto, un tās vēlmi es, protams, respektēju. Tomēr es pats uzskatu, ka šinī jautājumā garas diskusijas diez vai ir nepieciešamas, jo Latviešu leģionāru sīvās cīņas un milzīgais kopā ar vācu armiju no Latvijas evakuējušos civiliedzīvotāju skaits jau uzskatāmi parādīja, kuru no karojošām pusēm toreiz nepārprotami atbalstīja Latviešu tautas vairākums. Jā, vācu armija neattaisnoja uz to liktās tautas vairuma cerības, jo pēc krievu boļševiku padzīšanas neatjaunoja Latvijas neatkarību, tāpat bija arī represijas pret G.Celmiņu, K.Čaksti u.c. Latviešu tautas Patriotiem, to zināja gan vairums leģionāru, gan bēgļu, tomēr, par spīti tam, viņi apzinājās, ka dzīvot vācu kalpībā ir daudz patīkamāk, nekā krievu. Tāds nu ir bijis sūrais Latvju tautas liktenis, ka gadsimtu garumā mums diemžēl ir nācies izbaudīt uz savas ādas daudzu svešu valdnieku varu un gribot negribot tomēr salīdzināt tās smagumu. Un, kā vairums vēsturnieku ir secinājuši, vispatīkamākie (nosacīti, protams) ir bijuši tā sauktie zviedru laiki, tad nākamie būtu poļu laiki, pēc tam vācu laiki, un visnegatīvāk uz mūsu tautas dzīvi ir iedarbojušies krievu laiki. To var secināt kaut vai no tā, cik daudz vai maz tiesību jebkurā no tiem ir bijis latviešu dzimtcilvēkam. Tieši pēc tam, kad krievu cars Pjotrs I iekaroja pašreizējo Latvijas teritoriju 18.gadsimta sākumā, zemnieki faktiski pēc sava statusa tika teju pielīdzināti Romas impērijas vergiem, izņemot vienīgi tiesības muižniekam bez tiesas sprieduma savu dzimtcilvēku nogalināt. Es to atgādinu tādēļ, lai saprastu, ka okupācijas visas ir sliktas, tomēr ne vienādi sliktas, un salīdzināt tās var un vajag, lai gūtu objektīvu priekšstatu par mūsu tautas un zemes vēsturi. Tādēļ, lietojot Gabriša terminoloģiju, pareizāk būtu teikt, ka „izvarotājs Nr.2 sievietei nevis salauza degunu un žokli, bet gan nopēra dibenu ar nātrēm”, tas būtu atbilstošs apzīmējums, ja jau mēs nolemjam Baigā gada notikumus apzīmēt kā „sejas sasišanu”. Turklāt, ja nebūtu ieradies, Mareka vārdiem runājot, „izvarotājs Nr.2”, tad savukārt „Izvarotājs Nr.1” būtu, atkal līdzībās runājot, „izvarošanas beigās uzšķērdis sievietei vēderu un pārgriezis rīkli”. No šāda likteņa daiļā dzimuma pārstāvi, patīk tas kādam vai nē, vismaz uz laiku izglāba „izvarotāja Nr.2” ierašanās. Un pat tad, kad atkal atgriezās „Izvarotājs Nr.1”, starptautiskā situācija bija tiktāl mainījusies (kaut vai dēļ „Izvarotāja Nr.2” darbības analīzes un iztiesāšanas), ka „Izvarotājs Nr.1” gan turpināja sava upura piesmiešanu, tomēr nogalināt to vis neuzdrošinājās, baidoties no iespējamajām negatīvajām sekām sev pašam. Līdz ar to, lai gan izvarošana pati par sevi man nekāds patīkamais process, sievietei tomēr kaut vai dzīvības glābšanas vārdā loģiski bija turpināt uzturēt iespējami ilgākus sakarus ar „Izvarotāju Nr.2”. Lūk, tā es vērtēju notikumus Latvijā 2.pasaules kara laikā, lietojot M.Gabriša līdzības un terminoloģiju!
Ka leģionāri īpaši nesimpatizēja vācu režīmam, tā ir taisnība, tomēr par sarkanarmiešiem (vismaz tiem, kas netika iesaukti pēc otrreizējās krievu-padomju okupācijas, bet gan aizmuka kopā ar boļševikiem no Latvijas 1941.gadā) es negribētu vis teikt, ka viņi neatbalstīja PSRS režīmu. Daudzi no tiem bija pārliecināti komunisti un negribēja nekādu Neatkarīgu Latviju, bet Latvijas PSR, kas atrastos PSRS sastāvā. Pieļauju, ka vairums abās pusēs karojošo varēja nezināt par Molotova un Rībentropa pakta esamību, tomēr nedomāju, ka tā nākšana gaismā ko īpašu būtu mainījusi viņu rīcībā. Tāpat tie, kas gribēja cīnīties vienā vai otrā pusē, cīnītos, tie, kas uzskatīja par labāku gļēvi slēpties – slēptos. Kā sapratu no Gabriša raksta, tieši pēdējo rīcības variantu viņš uzskata par toreizējai Latvijas situācijai vispareizāko. Par to arī nav jābrīnās, zinot, ka Mareka pats bija „nogājis pagrīdē” laikā, kad Gardas k-gs organizēja savus konkursus par Latvijas dekolonizāciju un pret homoseksuālisma izplatību. Negribētos ticēt, ka tāds politiski aktīvs cilvēks kā viņš nebija par tādiem dzirdējis, bet laikam viņš nolēma izmantot sev mīļo taktiku – nogaidīt, kura no pusēm uzvarēs, un tad tai līdzās nostāties kā domubiedram. Uzskatu, ka šis cilvēks patiesībā negrib ne dekolonizācija, ne depidarizāciju, bet tikai izmanto dažu Patriotu lētticību, lai šo cēlo ideju aizsegā popularizētu savas kaitīgās Latgales separātisma idejas. Bet labi, nenovērsīsimies no galvenā temata!
Latviešu leģionāri cīnījās pret boļševiku režīmu, jo, pirmkārt, to uzskatīja par daudz lielāku ļaunumu nekā nacistu režīms, un, otrkārt, gribēja nomazgāt to kaunu, ko radīja mūsu tautai Ulmaņa valdības gļēvā rīcība 1939. un 1940.gadā, faktiski divreiz (to vēsturnieki nereti mēdz aizmirst) piekāpjoties agresora ultimatīvajām prasībām, tādejādi krietni atvieglojot PSRS okupācijas leģitimāciju. Tieši lielais skaits tautiešu, kas cīnījās vācu leģionā un vēlāk nacionālo partizānu rindās, ļāva trimdas tautiešiem apgāzt mītu par „labprātīgo iestāšanos PSRS” un spieda ārvalstis turpināt vismaz formāli juridisku „Baltijas iekļaušanas PSRS neatzīšanas politiku”. Lūk, tāda jēga bija šīm cīņām, tāpēc nekādi nepiekrītu Gabriša uzskatam, ka gudrāki bija tie tautieši, kas kara laikā gļēvi slēpās krūmos. To diemžēl darīja t.s. kurelieši, kas ar savu rīcību nekādi nesekmēja Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet tikai veicināja mūsu zemes ātrāku otrreizēju PSRS armijas okupāciju.
Par vācu okupantu it kā esošajiem plāniem nometināt 2-5 miljonus vācu kolonistu Latvijas teritorijā – nedomāju, ka tas tīri fiziski būtu iespējams. Diezin vai kāds vācietis ar lielu patiku brauktu dzīvot uz Latviju, kur tomēr bija zemāks dzīves līmenis kā Vācijā (to gan nevar apgalvot par no padomijas ieklīdušajiem fufaikkrieviem, kas palēkdamies skrēja uz Latviju), turklāt vāciešu kā tautas skaitliskais daudzums nemaz nebija tik liels lai, kaut vai spaidu kārtā izsūtot savus tautiešus, tā spētu tik biezā slānī pārpludināt visas okupētās t.s. Ostlandes teritorijas. Turklāt, tas vēl ir liels jautājums, vai maz vācieši vēlējās darīt ko tamlīdzīgu (tai skaitā arī apgalvojums par paredzamo 70% Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu man šķiet pilnībā no gaisa grābts). Jādomā, no kādām grāmatām tiek gūta šāda informācija. Par PSRS laikā izdotajiem mācību līdzekļiem vispār nav vērts runāt, tajos krievu šovinisti hiperbolizēti aprakstīja paši savus izdarītos noziegumus, piedēvējot tos vāciešiem (piemēram, Katiņas traģēdija, un tamlīdzīgas lietas). Tāpat jābūt uzmanīgam, lasot žīdu vēsturnieku izdotos darbus (arī ārpus PSRS teritorijas tapušos). Pēc visiem zināmajiem notikumiem 2.pasaules kara laikā žīdiem bija diezgan pamatotas dusmas uz vāciešiem, tāpēc daudzi šīs tautas pārstāvji (neapgalvoju, protams, ka visi) savās publikācijās dēmonizēja Vāciju un hitleriešus, līdztekus reāli pastrādātajiem noziegumiem minot arī nenotikušus (piemēram, mītus par abažūriem no koncentrācijas nometņu ieslodzīto ādas un ziepēm no to taukiem), kā arī piefantazējot visādus briesmīgus nacistu nākotnes plānus. Tādēļ nevar akli ticēt visam, kas rakstīts par briesmīgajiem pārvācošanas un tautu iznīcināšanas plāniem, kritiski jāizvērtē to īstenošanas iespējamība. Neaizmirsīsim, ka 700 gadu vācu baronu valdīšanas laikā mūsu tauta tomēr neasimilējās un neiznīka, Dievs vien to zina, kā būtu bijis, ja viņu vietā būtu valdījuši krievu baroni…
Tomēr, pat, ja pieņemam, ka tik tiešām viss, ko Gabrišs raksta par hitleriešu plāniem, atbilstu patiesībai, tam nav būtiskas nozīmes, jo tie nav īstenojušies. Vāciešu tagad Latvijā praktiski tikpat kā nav, un vismaz daļēji par to ir jāpateicas arī Hitlera aicinājumam repatriēties baltvāciešiem uz Fāterlandi, ko tie savā vairumā arī apzinīgi izpildīja. Lūk, tas nav vis vēsturnieku pieņēmums, bet gan reāls fakts – Hitlers pirms 2.pasaules kara palīdzēja dekolonizēt Latviju no vāciešiem, un vai nav vienalga, kādu motīvu vadīts viņš to darīja? Ne cara Krievijas, ne vēlāk PSRS laikos pat pušplēsts vārds neizskanēja no varturu puses, aicinot nomalēs aizklīdušos tautiešus atgriezties Māmuļas Krievzemes klēpī! Taisni otrādi – visiem spēkiem tika veicināta impērijas sastāvdaļu un arī tās kaimiņzemju vismaz daļēja kolonizācija!
Lūk, Marek Gabriš, tāpēc mēs, patiesie Patrioti, uzskatām, ka nav par ko pateikties tā dēvētajiem „atbrīvotājiem no fašisma”, tāpēc mēs šogad 1.jūlijā soļojām, un domāju, ka arī nākamos gadus soļosim gājienā, lai godinātu tos dažādu tautu cilvēkus (tai skaitā latviešus, kas jau 1941.gadā uzsāka nacionālo partizānu darbību), kuri pretojās, vismaz no latviešu nācijas viedokļa vērtējot, vislielākajam 20. gadsimta ļaunumam – sarkanajam mērim jeb krievu-padomju-boļševiku režīmam! Tu mūsu pulkā nenāci un pareizi vien darīji, jo tādam gļēvam nelietim un nodevējam kā tev tur tiešām nebija vietas! Un, visbeidzot, saistībā ar tavu pēdējo rakstu gribētos atgādināt sen dzirdētu viedu atziņu: „Labāk citreiz ir paklusēt, lai apkārtēji padomā, ka tu VARBŪT esi muļķis, nekā atvērt muti un izgaisināt pēdējās šaubas par šo faktu!”. Tu šoreiz šo iespēju neizmantoji, cerams, ka nākamreiz būsi gudrāks un nespriedelēsi par lietām, ko patiesībā nepārzini!
28.07.2010. Aivars Gedroics |
|
|