1.JŪLIJS – LATVIEŠU PATRIOTU VARONĪGUMA UN PAŠAIZLIEDZĪBAS APLIECINĀTĀJS!
Ir aizvadīts 2010.gada 1.jūlijs – diena, kad pirmoreiz pēc 2.pasaules kara Rīgā notika Patriotu gājiens par godu Rīgas atbrīvošanai no PSRS boļševistiskās okupācijas 1941.gadā. Sākotnēji šim gājienam tika pievērsta visai maza uzmanība no varturu puses. Pat naturalizētais okupants Nils Ušakovs, tā dēvētais Rīgas pilsētas mēr(i)s, uzreiz pēc gājiena pieteikuma saņemšanas paziņoja, ka neredz iemeslu, kāpēc to vajadzētu aizliegt. Tomēr okupantu saziņas līdzekļi, kā jau to varēja arī gaidīt, sacēla traci, kurš aizskanēja līdz pat Krievijai un Izraēlai. Pēdējā, savukārt, laida darbā jau izsenis lietotos ieročus – uzrīdīja mūsu varnešiem t.s. „nacistu mednieku” J.Zurofu un bandītisko (pēc savulaik organizētās H.Cukura noslepkavošanas ir pilnīgs pamats tā to dēvēt) Vīzentāla centru, kuri ultimatīvā tonī pieprasīja aizliegt „nacisma slavināšanu Latvijā un ņirgāšanos par holokausta upuriem” (patiesībā neviens, protams, netaisījās ne slavināt nacisma ideoloģiju, ne arī noliegt vai attaisnot holokausta noziegumus. Gājiena mērķis, kā jau tas arī bija norādīts tā pieteikumā, bija izteikt atzinību tiem dažādu tautību ļaudīm – tai skaitā arī latviešu nacionālajiem partizāniem, kuri padzina boļševiku okupantus no Latvijas galvaspilsētas Rīgas). Un tad nu mūsu varturi, it sevišķi pseidopatriotiskā „Vienotība”, kurai kā zināms, ir īpaši siltas attiecības ar Eiropā valdošajām un visu pasauli pakļaut gribošajām cionistu-masonu-pederastu ložām, iespaidīgākā no kurām neapšaubāmi ir Sorosa fonds, saprata savu „kļūdu” – šāda gājiena atļaušana taču iedragās viņu reputāciju maizes devēju acīs, un kāds apsolītais miljoniņš, kurš tik lieti noderētu aģitācijai vēlēšanu gadā, var aiziet gar degunu! Nekavējoties vajadzēja glābt, kas vēl glābjams! Rīgas Domei tika pavēlēts izsaukt uz pārrunām gājiena organizētājus un to laikā par katru cenu atrast iemeslu, kādēļ gājienu varētu aizliegt. Tā arī notika – RD izpilddirektors J.Radzēvičs nosprieda atsaukt gājiena izsniegšanas atļauju, jo viņam esot radušās aizdomas, ka tā norises laikā varot tikt kurināts naids pret nez kādām „minoritātēm”. Patiesībā viņš tikai paklausīgi pildīja pavēli no augšas, kas nepārprotami lika izdomāt jebkuru iemeslu, lai gājiens tiktu aizliegts. Šis aizliegums tika pārsūdzēts tiesā, kas, par laimi, nebija politiski ietekmēta vai ietekmējama un gājiena aizliegumu atcēla. Šis fakts valdošo mafiju nu jau ne pa jokam satracināja, un tagad vairs pat neslēpjoties iekšlietu ministrīte Lindiņa, piebalsojot abiem prezidentiņiem Valdīšiem, atklāti un kategoriski pieprasīja Rīgas Domei vēlreiz aizliegt gājienu dienu pirms tā norises. Šoreiz gan RD varneši atrunājās, ka negribot nonākt asās pretrunās ar tiesu, kura analogu viņu lēmumu jau bija tikko kā atcēlusi, tāpēc otrreiz gājienu neaizliegšot. Tas „Vienotības” vadību nedaudz apbēdināja, taču viņiem jau bija izstrādāts rezerves variants, kurš arī tika laists darbā, proti, pāris stundas pirms pasākuma tā organizatoru Uldi Freimani aizturēja DP (čeka) it kā, lai nopratinātu kā liecinieku kriminālprocesā, kas ierosināts sakarā ar nacisma noziegumu slavināšanu vēl tikai gaidāmajā (!!! – A.G.) gājienā. Tik tiešām neredzēts juridisks nonsenss – ierosināt lietu vēl pirms nozieguma (kurš reāli taču nemaz nenotika!) izdarīšanas! Taču, lai nesabojātu varturu gaišo tēlu, izrādās, var uzspļaut gan spēkā esošajiem likumiem, gan arī elementārai veselā saprāta loģikai. Un nu radās iemesls gājienu aizliegt – tas nevarot notikt, jo nav tā vadītāja. Šāda policmiliču nostāja izsauca pamatotu tautas sašutumu. Eļļu ugunī pielēja arī bariņš gados jaunu okupantu, kas, ģērbti T-kreklos ar muguras uzrakstu Hitler kaput!, atzinīgi aplaudēja drošības sargu izdarībām. Vienu brīdi jau likās, ka atkārtosies bēdīgi slavenais 2006.gada 16.marts, kad arī vakarā paredzētais gājiens uz Brīvības pieminekli no Okupācijas muzeja tika pilnībā nobloķēts no miličiem un okupantiem. Tomēr tā šoreiz nenotika. Vai nu tīšuprāt, vai nejauši drošībnieki savus spēkus bija izvietojuši ielas centrā, atstājot atsegtus flangus. Es un citi Patrioti to nekavējoties izmantojām, apejot mūsu tautas ienaidniekus. Sapratuši, ka gājiens tomēr notiks un to izjaukt neizdosies, miliči bezspēcīgās dusmās faktiski bez jebkāda nopietna iemesla arestēja pērkonkrustieti I.Šiškinu, kuru tā sevišķi bīstamu bandītu četratā nešus aiznesa līdz mikroautobusam, un cienījama vecuma sirmgalvi no Jūrmalas Elmāru Bitēnu
, kurš turēja rokās plakātu, kurā izteica pateicību nacionālajiem partizāniem. Pārējie uz pasākumu atnākušie ļaudis turpināja ceļu un nelielās grupiņās nonāca līdz Brīvības piemineklim. Tātad, par spīti latviešu nodevēju un okupantu saziņas līdzekļu nekaunīgajiem meliem, ka gājiens esot izjaukts, faktiski tas notika.
Pie Brīvības pieminekļa arī pamanīju visai jocīgas lietas. Līdz ar pirmajiem Latvju Patriotiem pēkšņi gar to sāka defilēt kāds nēģeris, acīmredzot cerēdams, ka savas provokatīvās uzvedības un spilgti atšķirīgās ārienes dēļ tiks sists vai vismaz skaļi lamāts, tādejādi dodot iespēju miličiem, kuru, protams, arī šeit netrūka, vēl arestēt dažus „fašistiski noskaņotus” latviešus. Taču gājiena dalībnieki šim ieklīdenim nepievērsa nekādu uzmanību, un, tikpat pēkšņi kā parādījies, tas arī pazuda. Tad pēc kādām 5-10 minūtēm ļaužu pulciņā, kas kļuva arvien kuplāks, pēkšņi uzradās kāda skaļi kliedzoša krievu madāmiņa, kura veltīja apkārtesošajiem Latvju Patriotiem niknas lamas un lāstus. Latvieši atbildēja analogi, sakot, lai beidz te bojāt gaisu un vācas prom uz Krieviju, tai pat laikā turpinādami būt gana savaldīgi un nepalaižot rokas, uz ko laikam bija cerējusi provokācijas autore. Atkal pēc dažām minūtēm tracis norima. Vēl pēc neilga laika uzradās kāds latviski runājošs padzīvojis vīrs ar salmu platmali provokatīvi sarkanā krāsā, kurš mēģināja klātesošajiem centīgi iestāstīt, ka vācieši tomēr esot bijuši sliktāki par krieviem. Ar šo kungu diskusijas noritēja visai mierīgi, bez asumiem. Visbeidzot pamanīju kādu latviski runājošu sievieti, kas spalgā balsī demonstrēja īpatnēju žestu un aicināja uzņemt sevī kosmosa enerģiju. Pēc neilgas sarunas ar šo sieviete konstatēju, ka tā ir Patriotiska Latviete, taču diemžēl ar zināmām garīga rakstura veselības problēmām. Ap plkst.20.00 gājiena dalībnieki sāka izklīst, arī es steidzos uz autoostu, lai atgrieztos Daugavpilī.
Ko no notikušā varam konstatēt? Pirmkārt, atkal cilvēki un politiskās kustības spilgti parādīja, kas kurš ir. Es saprotu Gardas kungu, kuram tuvinieki savulaik bija ieslodzīti Salaspils nometnē un kurš līdz ar to nevēlējās būt klāt šai pasākumā. Ja ar maniem senčiem būtu noticis līdzīgi, es laikam arī rīkotos analogi. Tomēr Gardas kungs un LNF kā organizācija arī nenosodīja gājiena pieteikšanu un neaicināja tajā nepiedalīties. Liels paldies viņiem kaut vai par to! Kas to lai zina, ar laiku viņi varbūt savu atturīgo nostāju mainīs un tomēr pievienosies gājiena dalībniekiem ne tikai kā DDD korespondenti, bet kā latvieši, kuri saprot, ka 20.gadsimtā mūsu tautai lielākais drauds tomēr bija krievu boļševisms, nevis vācu nacisms, lai gan arī pēdējais nav slavējams un pilnībā atbalstāms. Taču nevaru bez sašutuma vērot viltusnacionālo (nu tas jau skaidri saskatāms!) organizāciju LNK (bijušais Klubs 415) un Visu Latvijai nostāju, kas izpaudās kā skaļa, publiska nosodījuma izteikšana gājiena organizētājiem un dalībniekiem, kuri it kā zaimojot Latvijas valsts neatkarību (nu pilnīga Zatlerīša retorikas atkārtošana!)! Redz, kāda loģika – 16.marta pasākums nezaimojot, bet 1.jūlija – zaimojot, it kā nesaprastu, ka bez 1941.gada1.jūlija notikumiem arī 1944.gada 16.marta notikumi nebūtu iespējami. Turklāt, nozīmīgu Latviešu Leģiona daļu sastādīja tā dēvēto „Policijas bataljonu” (faktiski tās bija vācu armijas daļas) kaujinieki, kuros brīvprātīgie no Latvijas pieteicās jau 1941.gada vasarā. Tāpat arī nacionālo partizānu cīņas faktiski uzsākās jau 1941., nevis 1944.gadā, kā to tīšuprāt vai aiz nezināšanas proponē daži publicisti un vēsturnieki. Vai abu augstāk minēto organizāciju līderi J.Sils un R.Dzintars to visu nezina un nesaprot? Skaidrs, ka zina un saprot, bet viņu uzdevums ir pielāgoties „Vienotības” varturu piekoptajai politikai, lai pēc iekļūšanas 10.Saeimā varētu sekmīgi veidot ar šiem valdības koalīciju. To spilgti apliecina fakts, ka nosodījumu 1.jūlija gājienam šīs abas organizācijas neizteica uzreiz pēc tā pieteikšanas, bet tikai tad, kad iepriekš jau bija norējusies „Vienotības” elite un vajadzēja vēl kādus sētas krančus, kas palīdzētu pavaukšķēt unisonā. Un visbeidzot – kad tiešām notika visīstākā izcili nekaunīga Latvijas neatkarības zaimošana, tās prezidentam braucot 9.maijā uz Maskavu, lai pateiktos Krievijas vadoņiem par pēckara 50 gadus ilgo Latvijas okupāciju, ne vien „Vienotībai”, bet arī t.s. „pozitīvā nacionālisma” ideoloģijas ruporiem nekas publiski iebilstams vis nebija. Cita lieta – 1.jūlijs! Un, lai pilnībā saliktu visus punktus uz „i”, 4.jūlijā „VL” kongresā Raivītis Dzintariņš izteica pateicību (!!! – A.G.) policijai par „nacistu gājiena izjaukšanu” 1.jūlijā, pielīdzinot to okupantu jampadracim 9.maijā, kuram gan viņa partija nekādu pretestību šogad neizrādīja un arī citus aicināja to ignorēt (okupantiem nekas cits vairāk no mums arī nebija vajadzīgs; pasākuma dalībnieku šiem tāpat pietika no savējo vidus, mūsu uzdevums bija – netraucēt!). Tātad, Latviešu Patriot, atceries – ejot uz vēlēšanām un balsojot par VL-TB/LNNK apvienoto „nacionālās apvienības” sarakstu, tu balsosi arī par „Vienotību” un aiz tās stāvošajām cionistu-masonu-pederastu mafijas ložām!
Nākotnē es ceru, ka 1.jūlija gājieni kļūs par tradīciju. Mācīsimies no pieļautajām kļūdām, turpmāk iecelsim nevis vienu, bet 3-4 gājiena organizatorus (visus čeka nesagrābs!), nepadosimies provokācijām un cīnīsimies, lai tie, kas safabricē nepamatotus kriminālprocesus un nelikumīgi aiztur cilvēkus, visdrīzākajā laikā paši nonāk uz apsūdzēto sola!
TAISNĪBA IR MŪSU PUSĒ, UN MĒS UZVARĒSIM AGRI VAI VĒLU !!!
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S ! ! !
5.07.2010. AIVARS GEDROICS |
|
|