VAI KREDĪTŅĒMĒJU PROBLĒMAS JĀRISINA VISAI TAUTAI?
Pirms samērā neilga laika jau biju rakstījis saziņas līdzekļos par to, ka latvieši diemžēl ir ļoti pieticīgi politiskā jomā, bet ārkārtīgi prasīgi un pat negausīgi ekonomiski. (Skat., piemēram: http://klab.lv/~aivars_666/41640.html). Tomēr, izlasot laikrakstā „DDD” trijos turpinājumos publicēto interviju ar nesen dibinātās Latvijas Kredītņēmēju savienības priekšsēdi A.Gorenko, esmu sapratis, ka pie šīs tēmas atkal ir jāatgriežas. Nenoliedzot, ka daudz ko minētais k-gs ir pateicis labu un pareizu (piemēram, par SVF nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas un pasaules valstu ekonomiku), ir tomēr lietas, kam es kategoriski nevaru piekrist.
Kā zināms, pēdējo 5 gadu laikā (no 2004.g. līdz 2009.g.) pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem ienākumi bija auguši, dažiem pat divkāršā vai trīskāršā apmērā, salīdzinot ar agrāk gūtajiem. Tas saistīts ar to, ka Latvijas varturi par katru cenu gribēja parādīt, cik lieliska lieta ir Eiropas Savienība, tāpēc palielināja algas budžeta iestādēs strādājošajiem, nerēķinoties ar reālo ekonomisko situāciju Latvijā un pasaulē. Privātuzņēmēji arī centās no „budžetniekiem” neatpalikt. Tas radīja daudzos politiski un ekonomiski mazizglītotos ļautiņos ilūziju, ka nu ir sākusies leiputrija, un var atļauties tērēt krietni vairāk, nekā nopelnīts, jo algas ar katru gadu augs ģeometriskā progresijā līdz sasniegs un pat pārspēs veco Eiropu. Cilvēkos, kas brīdināja, ka šādai eiforijai nav pamata un ka uzpūstais sildītās ekonomikas burbulis plīsīs, neviens lāga negribēja klausīties (kuram gan vispār patīk uzklausīt sliktas ziņas un prognozes kā ekonomiskā, tā nacionālā jomā? Labāk taču kā strausam iebāzt galvu smiltīs un izlikties neredzam to, kas nav tīkams skatam). Līdz ar to, pieaugot iedzīvotāju peļņai, viņu kredīta apjomi nevis samazinājās (kā tam loģiski vajadzētu būt, jo cilvēks, kas gūst lielākus ienākumus, var daudz vieglāk sakrāt naudu, lai iegādātos kāroto preci uzreiz, nevis maksātu par to ilgtermiņā, līdztekus pārmaksājot preces vērtību), bet gan – tieši otrādi – pieauga. Šis paradokss saistīts ar daudzu ļaužu neizmērojamo, pretdabisko ekonomisko apetīti, ko mēdz dēvēt arī par kampšanas kāri. Kā var pieļaut, ka nauda no šīs līdz nākamās algas saņemšanas reizei paliek pāri? Tā ir jāiztērē visa un varbūt pat jāaizņemas! Ir taču tik daudz vajadzību – dzīvoklī pēdējais remonts bijis „tikai” pirms 5 gadiem, mēbeles morāli novecojušas (preču katalogos tagad pavisam citādākus dizainus piedāvā), mobilais sen vairs nav topā, automašīna veselus desmit (ārprāts!) gadus veca, uz Havaju salām arvien vēl nav aizbraukts, būts tikai Šarmilšeihā un Antālijā, jā, un visus radus, draugus un paziņas taču arī vajag uz Ziemsvētkiem un Jaungadu šiki apdāvināt, lai nedomā, ka viņu tuvinieks kāds lohs ir. Bez tam, jebkurš sevi cienošs biezais noteikti būvē arī 2-3-stāvīgu villu – privātmāju, kurā uz katru cilvēku ir vismaz 3 istabas, un kas par to, ka tādējādi iedzen parādos uz gadu desmitiem ne tikai sevi, bet arī savus bērnus un mazbērnus... Vārdu sakot, ar algu pie šādām prasībām nekādi nevar iztikt, noteikti jāņem kredīti, un kāda vēl var būt runa par iekrājumu veidošanu? Starp citu, nesen LTV1 pārraidē uzstājās kāda provinces skolas direktore, kura sūdzējās, ka nekādi neesot varējusi izdzīvot ar 1000 Ls algu (pilnīgi normāls atalgojums pat Eiropas līmenim!), jo vajadzējis gan „savam stāvoklim atbilstošu” automašīnu (redzot mūsu līdzpilsoņu auto, ārzemnieki nereti skaudīgi nopūšas – jā, jūs gan labi dzīvojat, mēs sev tādu nevaram atļauties nopirkt) iegādāties, gan savu un arī vecāku dzīvokli izremontēt pēc eiromodes, tāpēc dabiski, ka ņēmusi kredītus, bet nu alga strauji samazināta un nekrietnā valdība nevēlas šās parādus norakstīt vai vismaz „iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Un TV žurnālisti kopā ar pieaicinātajiem „ekspertiem” līdzjūtīgi nopūšas – jā, netaisnīgi, netaisnīgi. Tāds jau tādu vienmēr sapratīs, pašiem taču arī kaudze neapmaksātu kredītu.
Turklāt, neviens kredītņēmējs nez kāpēc neizvērtēja šādu aizņemšanās uz procentiem aspektu: „Labi, mana alga tikai augs, ar katru gadu dzīvošu arvien labāk un kredītu samaksāšu smiedamies, taču – kāda velna pēc man no saviem ienākumiem vēl būtu jāuztur, piemēram, Zviedržīdbankā strādājoša meitene ar brūnām acīm? Vai es būtu ar šo gulējis, ka man viņai tagad alimenti jāmaksā? Vai tad nepietiek ar to, ka valdība nodokļos atvelk trešdaļu no manis nopelnītās naudas?”. Diemžēl šādi praktiski neviens kredītņēmējs nedomāja. Viņus absolūti neuztrauca, ka galarezultātā samaksās divas vai pat trīs reizes vairāk, nekā pērkot to pašu preci vai pakalpojumu uzreiz, bez kredīta. Taisni otrādi – viņi vēl stulbi lepojās, ka var atļauties no savas algas sponsorēt skaistās, garmatainās meitenes, kas par viņu procentiem no kredīta brauks ar saviem uzšāvējiem uzdzīvot dienvidu salās.
Protams, bez vainas nebija arī pašas bankas, kas nereti nekaunīgi plijās virsū saviem klientiem, bezmaz uz ceļiem lūgdamies paņemt kredītu, kas konkrētajam cilvēkam taču esot absolūti un tūlītēji nepieciešams. Sevišķi šajā jomā izcēlās „Swedbanka” un tagad jau bēdīgi slavenā „Parekss banka”. Arī es pats vēl 2008. gada sākumā saņēmu zvanu no Kargina bankas, ka uz mana vārda jau esot izgatavota kredītkarte, ko man vajagot tikai aiziet uz banku un saņemt. Es atbildēju, ka neesmu lūdzis viņiem gatavot man nekādu kredītkarti un ka nauda no bankas, lai pēcāk to atdotu ar procentiem, man vispār nav vajadzīga. Turklāt neslēpu arī, ka šobrīd nestrādāju, un nekādu ienākumu man nav. „Tas nekas, mūs šis fakts nemaz neuztrauc”, man teica bankas darbinieks. „Toties mani pašu gan tas uztrauc!”, par atbildi es atcirtu, un ar to saruna beidzās. Tāpat līdzīgu pretsparu saņēma arī tie pārmērīgi laipnie banku darbinieki, kas nelūgti bāzās virsū maniem vecākiem, kuri tāpat „zinātniski-populāri” viņiem paskaidroja, ka tad, kad viņiem būs vajadzīgs kredīts, paši zinās šos sameklēt. Savukārt, tie nožēlojamie ļautiņi, kuri nespēja šādu saldo balstiņu īpašnieku vilinājumus noraidīt, acīmredzot savā būtībā līdzinās tai dāmai no anekdotes, kura sūdzējās dakterim, ka ciešot no „seksuālās mazspējas”, kas izpaužoties tādējādi, ka šī nevarot atteikt neviena vīrieša izteiktajam neķītrajam piedāvājumam. Laikam jau viņus nebūtu īpaši grūti pierunāt arī izlēkt pa mājas 9.stāva logu, ja vien aģitators prastu viņiem jūsmīgi pierādīt, ka nākamajā dzīvē viņiem klāsies daudz labāk, nekā pašreizējā.
Dabiski, ka mūžīgi šāda dzīvošana uz svešas naudas rēķina turpināties nevarēja. Katrs aizdevums reiz ir jāatmaksā, un te nu sākās problēmas. Nebūt ne katrs cilvēks varēja pildīt tās saistības, ko viņš pats bija uzņēmies, kādā brīdi vieglprātīgi nedraudzējoties ar savu galvu. Un tad nu vajadzēja atrast vainīgo. Dabiski, ka paši sevi par vainīgiem šie ļaudis atzīt nu nekādi negribēja (kuram tad gribās atzīties kaut vai pašam sev, ka savulaik ir bijis neapdomīgs un stulbs), tāpēc atbildība tika uzvelta Latvijas valstij, t.i., mums visiem, kas šeit dzīvo. Sak, valsts esot vainīga, ka šiem savulaik „nesasēja rokas”, neaudzināja nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, veidot uzkrājumus...utt. Te nu man jāsaka, ka šādas pamācības ir nepieciešamas tikai garīgiem kropļiem, kam ir intelektuālās attīstības aizture un kas nereti nespēs veikt elementārās matemātiskās darbības pamatskolas līmenī, lai izrēķinātu, cik naudas palicis līdz nākamajai algai (pabalstam). Normālam cilvēkam tam pašam jābūt saprotamam, līdzīgi kā faktam, ka pirkstu bāšana rozetē vai iešana pa plānu ledu apdraud dzīvību. Ja nu kāds atklāti apzinājās, ka nespēj plānot savu budžetu, tad vajadzēja lūgt atzīt sevi par rīcībnespējīgu un iecelt sev aizbildni, kas rīkotos ar finansēm viņa vietā. Ja valsts šādu lūgumu neuzklausītu, tad varbūt arī būtu pamats tai pārmest konkrētā cilvēka iedzīvošanos parādos. Pretējā gadījumā cilvēks var vainot vienīgi sevi un banku, kas viņam šo kredītu izsniedza. Taču daudz vieglāk ir nevis pašam labot savas vieglprātīgi pieļautās kļūdas, bet likt to darīt valstij uz citu rēķina. Lūk, tādēļ tika izveidota šī kredītņēmēju apvienība ar A.Gorenko priekšgalā.
Ko tad grib panākt, par ko cīnās šī organizācija? Pirmkārt, par to, lai tiktu atcelta norma 1937.gadā (un nevis 1934.g., kā kļūdaini apgalvo A.Gorenko) pieņemtajā Civillikumā, ka kredītņēmējs par uzņemtajām saistībām atbild ar visu savu, nevis tikai ieķīlāto mantu. Manuprāt, šī likuma norma ir ļoti loģiska un pareiza, līdz ar to nekādā gadījumā nebūtu atceļama. To ieviešot, likuma izstrādāji pirmkārt gribēja panākt, lai cilvēki veidotu aizņēmumus atbildīgi un skaidri zinātu, kas viņus sagaida, ja nespēs tos atdot; otrkārt, lai kredīta devēji neciestu ne tikai ķīlas tirgus vērtības krišanās (ko kā normālu parādību uztver A.Gorenko), bet arī kredītņēmēja ļaunprātīgas rīcības gadījumā. Nespēj cilvēks, piemēram, samaksāt par līzingā pirkto mašīnu, ņem un sadauza to; nespēj samaksāt par uz kredīta celto māju, ņem un to aizdedzina...Un ko tādā gadījumā darīt aizdevējam? Apmierināties ar lūžņu kaudzi vai pelnu čupiņu? Nu, protams, var jau mēģināt pierādīt šo ļaunprātīgo rīcību un iespundēt vainīgo personu cietumā, taču arī šajā gadījumā neko vairāk par morālo gandarījumu pretī nesaņemt. Lūk, tāpēc arī mūsu viedie senči iestrādāja šādu labu un pareizu likuma normu, kuras atcelšana izdevīga vienīgi stulbeņiem un šuleriem, kas grib taisīt rebes, jau aizņemoties skaidri zinot, ka nauda atdota netiks.
Kādi vēl „gudri” piedāvājumi izskan no A.Gorenko mutes? Nedrīkstot izlikt cilvēkus no viņu vienīgā mājokļa, lai cik lieli parādi šiem arī būtu, esot jāievieš „kredītbrīvdienas” līdz krīzes beigām, kamēr kredītņēmēja finansiālais stāvoklis nav uzlabojies (un ja tas vispār nekad neuzlabosies līdz pat viņa mūža beigām, ko tad darīt?). Te nu jāatzīmē, ka cilvēki, kas uzcēluši sev apmaksāt nespēto vienīgo mājokli, līdz tam taču arī, šķiet, uz ielas vis nedzīvoja. Un, ja viņiem nepietika veselā saprāta nepārdot savu iepriekšējo mitekli, pirms vēl par jaunuzcelto nav nomaksāti visi parādi (varēja taču vecajā mājā vismaz īrniekus ielaist!), tad par šādu debilu rīcību viņi atkal var vainot tikai un vienīgi sevi. Nevienam citam nebija taču uzdots rūpēties par viņu finansēm un īpašumiem, viņu vietā lemjot, ko un kā ar tiem darīt! Diez kāpēc tagad gan viņi grib, lai citi strebtu viņu pašu vieglprātīgi ievārīto putru?
Kredītņēmēju apvienība pastāvīgi raud rūgtas asariņas, ka neviens viņos neieklausoties, ka varturi viņus nesaprotot, tiem viņu problēmas esot svešas...utt. Patiesība gan ir pretēja. Mūsu varas nesēji lieliski viņus saprot, jo paši ir līdz ausīm parādos. Praktiski visi zināmie oligarhi, tādi kā Šķēle, Lembergs, Repše, Šlesers, arī Latvijas Bankas priekšsēdis Rimševics ir aplipuši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Kā iespējams notērēt tik milzīgus ienākumus, kādi ir šiem cilvēkiem, neveidojot iekrājumus, bet vēl iedzīvojoties parādos, to, atzīšos, ar manu galvu ir ļoti grūti saprast. Es viņu vietā nezinātu, kur likt tādas naudas summas pat tad, ja man uz sava rēķina būtu jāuztur visi zināmie radinieki un paziņas. Tomēr oligarhi tāpēc jau ir oligarhi, ka viņu dzīves modelis nav piemērojams vienkāršajam ierindas cilvēkam, viņi atrodas, ja tā var izteikties, citā dimensijā. Un no viņu viedokļa šādas likumu izmaiņas, ko piedāvā Gorenko vadītā apvienība, būtu visai izdevīgas. Ja Latvijas budžets nebūtu tik katastrofālā stāvoklī, tad domāju, ka tās arī iegūtu likuma spēku. Taču tad rodas jautājums – kas un uz kā rēķina kompensēs tos zaudējumus, kas valstij radīsies šādu izmaiņu rezultātā? Ja bankas nespēs atgūt izsniegtos kredītus, tās sāks masveidā bankrotēt, valsts un iedzīvotāji zaudēs tajās ieguldītās naudas summas un tad patiešām iestāsies tāds defolts, salīdzinot ar kuru pašreizējā krīze liksies gluži vai paradīze zemes virsū. Vieglprātīgie kredītņēmēji būs iedzinuši bankrotā ne tikai sevi, bet arī visu Latvijas tautu. To mūsu varturi apzinās, tāpēc pagaidām vēl nesteidzas pilnībā dancot pēc kredītrausēju vai kredītkampēju (šie apzīmējumi man liekas pieņemamāki par oficiālo „kredītņēmēji”) stabules, lai gan solījumi viņiem izdabāt skan nepārtraukti no lielākās daļas ministru un deputātu mutes. Un mēs redzam jau arī šādu solījumu augļus – no jaunā gada ar 10% nodokli tiks aplikta peļņa tai niecīgajai iedzīvotāju daļai (vismaz salīdzinot ar kredītgrābējiem), kuri, par spīti kopumā tomēr visai niecīgajām Latvijas iedzīvotāju algām un pensijām, ir gribējuši un spējuši kaut ko sakrāt un atlicināt nebaltām dienām, noguldot naudu banku depozītos. Ar neslēptu lepnumu varu paziņot, ka arī es esmu šo ļaužu skaitā, lai gan regulāru ienākumu man nav turpat jau 10 gadu garumā. Tomēr es reāli esmu skatījies uz dzīvi un sapratis, ka cionistu-masonu-pederastu izveidotajā ES, kurā mūsu tautas vairuma muļķības dēļ arī Latvija pašlaik atrodas, nekas labs mūs nākotnē negaida. Līdz ar to, ja šobrīd ir nauda, tā jātērē pēc iespējas taupīgi, jo ļoti iespējams, ka rīt tās vairs nebūs nemaz. Un te nu sāk piepildīties krievu tautas paruna: «Пока толстый сохнет, худой сдохнет!» (burtiskā tulkojumā: „Kamēr resnais kaltīs, tievais nosprāgs”), ar „resno” šinī gadījumā domājot cilvēku ar iekrājumiem, bet ar „tievo” – kredītrausēju. Ja pēc šāda principa būtu dzīvojusi lielākā mūsu tautas daļa (sākot, protams, ar varturiem), tad visticamāk, ka nekāda ekonomiskā krīze mūs nebūtu piemeklējusi.
Vai pašreizējie notikumi būs mūsu tautas vairumam par mācību, vai liks tam pārvērtēt savu līdzšinējo uzvedību un attieksmi pret dzīvi? Manuprāt, tas pilnībā atkarīgs no tā, ar cik veselu ādu tiks cauri kredītgrābēji! Ja valsts risinās viņu problēmas uz visas tautas rēķina, kā to grib A.Gorenko un liela daļa mūsu pašreizējo varturu, tad varu diezgan droši teikt, ka nē. (Tāpat ir arī ar kriminālnoziedzniekiem, kuri spriež šādi – ja pirmoreiz man piedeva, kāpēc lai to neizdara arī 101.reizi? Cietumā neielika, tātad varu turpināt zagt.) Par tām ziepēm, ko ir savārījuši kredītkampēji, ir divi atbildīgie – viņi paši un bankas, kas tiem uzticējās. Lai tad šīs abas puses arī domā, kā risināt savas problēmas, valstij tur iekšā nav jājaucas, vēl jo vairāk nav pieļaujams, ka tas notiek uz citu – apzinīgu un taupīgu cilvēku rēķina! Drīzāk gan jādomā būtu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kas pat šajos grūtajos laikos krāj, nevis pārmērīgi tērē naudu. Un šinī aspektā nevaru piekrist arī A.Gorenko apgalvojumam, ka neesot vajadzējis glābt „Parekss banku”. Jā, kredītgrābējiem varbūt tās bankrots būtu izdevīgs, taču cietēju un zaudētāju būtu krietni vairāk. Turklāt, esmu pārliecināts, ka ļaudis sāktu masveidā ņemt laukā naudu arī no citām bankām, tā Latvijas finanšu sistēmu galīgi sagraujot. Ir gan cita lieta, ka šo abu šeptmaņu – Kargina un Krasovicka – rebes sen vajadzēja ierobežot un, protams, pilnībā konfiscēt visus viņu noguldījumus un īpašumus brīdī, kad viņu (ne)apzināti nepareizās bankas vadības dēļ tā tika novesta līdz maksātnespējai. Tas gan ir cits temats citam rakstam. Taču A.Gorenko un viņam līdzīgo ļaužu aktivitātes es kategoriski neatbalstu un aicinu līdzīgi rīkoties arī citus nacionāli patriotiski domājošus Latviešus! Viņa patieso būtību apliecina arī fakts, ka minētajā intervijā viņš noliedz Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību, un vispār rodas iespaidu, ka viņa Dievs ir nauda, bet Tauta un Tēvzeme viņam ir jēdzieni ar pilnīgi tukšu skaņu! Un laikrakstu „DDD” viņš ir izmantojis tikai un vienīgi savu mantkārīgo tieksmju apmierināšanai.
Latvieši, būsim saprātīgi, pieticīgi ikdienā, bet prasīgi lietās, kas skar mūsu Tautas un Tēvzemes pastāvēšanu Mūžībā! Mēs visi esam ciemiņi šai saulē, bet Tautai jādzīvo arī pēc mums!
16.10.2009. Aivars Gedroics |
|
|