| Ekstrēmisti un radikāļi | 12:52 |
|---|
PAR EKSTRĒMISMU UN RADIKĀLISMU
Droši vien katrs būs dzirdējis, kā pašreizējiem varturiem pakalpīgie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, cik šausmīgi būtu, ja mūsu valstī pie varas nāktu tā dēvētie ekstrēmisti un radikāļi, ka šādus cilvēkus vajagot apkarot visiem iespējamiem līdzekļiem, neļaut tiem paust savu viedokli tautas masām, un vispār, viņu īstā vieta būtu cietums, kur tos izolēt no apkārtējās pasaules uz mūžiem. Un daudzi gļēvi tautieši, kas gan šad tad mīl patēlot no sevis nacionālistus, tam piebalso: “Jā, mēs mīlam savu tautu, mēs esam savas zemes patrioti, bet radikāļi mēs neesam un ekstrēmisti vēl ne tik, pasarg’ Dievs, nē!” (It īpaši ar šāda stila runām izceļas darboņi no pseidonacionālās partijeles Visu Latvijai!).
Bet ko tad patiesībā nozīmē “ekstrēmisms” un “radikālisms”? No svešvārdu vārdnīcas izriet, ka “ekstrēms” nozīmē “galējs”, “ekstrēmists” savukārt - “tāds, kas iet līdz galam” . Tie, kas mācījušies matemātiku, zina, ka funkcijas galējos punktos, kuros tās grafiks maina savu virzienu, arī mēdz saukt par “ekstrēmiem”. Un tad nu jājautā, kas tad slikts tajā, ja cilvēks kaut ko izdara kārtīgi, līdz galam, piemēram, līdz galam izslauka gružus no savas istabas, līdz galam apar lauku labības sēšanai, līdz galam izpilda skolotāja uzdoto mājas darbu...utt., u.tjp.? Būtībā visus manis tikko minētos ļaudis mēs ar pilnām tiesībām varam saukt par ekstrēmistiem. Savukārt “ne-ekstrēmisti” automātiski sanāk tie, kas strādā pa roku galam, nekad iesākto nepabeidz, labākā gadījumā to atstājot pusratā, vai vispār pametot uzreiz pēc sākšanas. Tie tad, pēc mūsu saziņas līdzekļu domām, būtu tie “jaukie” un “pareizie” cilvēki, kuriem mums pārējiem vajadzētu līdzināties, vai ne tā?
Saturā līdzīgs vārds ir “radikāls”, kas tulkojumā nozīmē “kārtīgs”, “pamatīgs”, savukārt, “radikālisms” tātad ir “kārtīgums”, “pamatīgums”. Un, lūk, sētnieks, kas kārtīgi slauka ielu, skolotājs, kurš kārtīgi māca bērnus, ārsts, kurš pamatīgi pārzina savu arodu un kārtīgi ārstē slimniekus, politiķis, kurš kārtīgi un pamatīgi aizstāv parlamentā savas tautas nacionālās intereses – tie visi kosmopolītisko saziņas līdzekļu izpratnē ir ļaunumi, kas jāiznīdē no šīs pasaules. Toties goda vietā būtu jāceļ pavirši, nekārtīgi cilvēki, kas pieiet savam darbam pa roku galam un strādā, kā tautā saka: cap-ļap – tie skaitītos jaukie un pareizie, no kuriem citiem atkal būtu jāņem piemērs, jo viņi taču pēc definīcijas būtu spilgti izteikti “antiradikāļi”,
Ne vienam vien lasītājam, šādus spriedumus lasot, droši vien neviļus uznāk smiekli, bet man gan pašam diemžēl smieties nu nemaz negribas, drīzāk gan bezmaz vai jāsāk izmisumā raudāt par to, kādā nožēlojamā sabiedrībā mēs patlaban dzīvojam, kurā balts tiek pataisīts par melnu un melns par baltu, labums tiek pasniegts kā ļaunums, bet ļaunums – kā labums. Jel apdomājiet taču, mīļie ļautiņi, kas notiktu, ja mūsu valstī vairs pēkšņi nebūtu neviena ekstrēmista un radikāļa? Mēs tak dzīvotu līdz ausīm netīrumos, būtu nemācīti un arī jēdzīgu medicīnisko palīdzību nesaņemtu! Cik tad ilgi mēs kā tauta un vispār visa cilvēce kā tāda tad vairs eksistētu? Viens otrs varbūt iebildīs: “Pag, nejauc dažādas lietas, ekstrēmismam un radikālismam ir vairākas puses, ikdienas darbā, mākslā un zinātnē tas ir pieļaujams, bet politikā gan nē!”. Uz to es varu atbildēt – jā, protams, praktiski katram jēdzienam ir dažādas nozīmes. Ar nazi var gan pārgriezt auklu, gan cilvēkam rīkli, drosmīgs var būt gan policists, gan noziedznieks, neatlaidīgi var gan apgūt zināšanas, gan izplatīt viltotu naudu...utt., u.tjp. Bet tas taču nenozīmē, ka mēs tāpēc sāksim pasludināt par izteikti negatīviem un izskaužamiem jēdzienus “drosme”, “neatlaidība”, “enerģiskums”, ka aizliegsim pārdot “bīstamus” sadzīves priekšmetus...u.tml. Kāpēc tad mēs esam tā ieēdušies uz ekstrēmismu un radikālismu, ka neciešam tos ne acu galā un baidāmies no tiem vairāk kā velns no krusta? Un, kas attiecas uz radikālismu un ekstrēmismu politikā, tad tieši radikāļi un ekstrēmisti bija tie, kas izveidoja Latvijas valsti, kas nevilcinoties devās bruņotā cīņā aizstāvēt tās pastāvēšanu, kas centās nepieļaut mūsu valsts okupēšanu, kas palīdzēja mums izturēt ilgos okupācijas gadus, kas pie pirmās izdevības uzsāka nu jau nevardarbīgu cīņu par Latvijas valsts atjaunošanu. Ja mums nebūtu bijis tautā radikālu un ekstrēmu politiķu, tad nebūtu izveidojusies ne 1.Latvijas republika (1918-1940), ne “4.maija Latvija” (1990-2004) un pašas Latviešu tautas kā tādas, visticamāk, vairs nemaz nebūtu.
Arī tagad mēs varam cerēt vienīgi uz kārtīgiem, pamatīgiem, līdz galam ejošiem cilvēkiem, kuriem būs jāatjauno atkal zaudētā Latvijas Neatkarība un jāpanāk, lai Latvija būtu Latviska Latviešu valsts. Ja tādi mūsu tautā neatradīsies, tad vēlākais pēc 100-150 gadiem mūsu nācija būs beigusi pastāvēt kā daudzi simti un varbūt pat tūkstoši tautu līdz tam.
Tāpēc nekaunēsimies un netaisnosimies to priekšā, kuri mūs apsaukā par ekstrēmistiem un radikāļiem, bet ar lepnumu nesīsim šos nosaukumus kā Uzvaras Karogu, jo tie tikai apliecina, ka esam krietni savas tautas dēli un meitas. Ne jau katram tiek šis gods tā saukties, vārguļus, gļēvuļus un zemiskus savas nācijas nodevējus tā neviens nedēvē! Starp citu, savulaik Nīderlandē (Holandē) ļaudis, kas cīnījās par dzimtbūšanas atcelšanu un visu ļaužu vienlīdzību, bagātie feodāļi nicīgi saukāja par “gēziem”, kas tulkojumā nozīmē “skrandaiņi”, taču viņi ar lepnumu pieņēma šo palamu un panāca to, ka dzirdot vārdu “gēzs”, krietniem ļaudīm tas izraisīja neviltotas simpātijas, savukārt nelieši bailēs drebēja, bet smieties un ņirgāties par šiem cilvēkiem, kā tas bija sākotnēji, vairs neviens neuzdrošinājās. Un “gēzi”, protams, uzvarēja šajā cīņā, padarīja Holandi par pirmo no feodālisma brīvo valsti. Tā, lūk! Kā redzams, tad pat atklāti nicinošam, saturiski nievājošam epitetam iespējams panākt pozitīvu saturu, ko tad vēl runāt par jēdzieniem, kas pēc savas būtības jau sākotnēji ir bijuši ar labu nozīmi, un tikai nožēlojami, pērkami deģenerāti tos ir pacentušies diemžēl ne bez panākumiem sabojāt! Šī netaisnība tad nu steigšus ir jālabo! Aicinu katru Patriotisku, Drosmīgu, Kārtīgu, savu zemi un tautu mīlošu Latvieti ar neslēptu lepnumu droši un atklāti paust: jā, es esmu ekstrēmists, radikālis un nacionālists bez jebkādām pēdiņām! Es lepojos ar sevi un aicinu arī citus kļūt man līdzīgiem! Man nav no tā jākaunas! Kaunieties jūs, gļēvie, zemiskie, pērkamie nelieši, kas, paši nožēlojamas cilvēkveidīgas pabiras būdami, gribat citus līdz savam līmenim degradēt!
Lūk, ja šādi domājošu un atklāti gan runājošu, gan rakstošu ļaužu būs pietiekami daudz, tad drīz vien viss nostāsies savās vietās, balts atkal būs balts, melns – melns, labums būs labums un ļaunums -`ļaunums. Taču, ja mēs turpināsim gļēvi klusēt un gaidīt, ka ačgārnības mūsu zemē izzudīs pašas no sevis, tad nāksies vien samierināties ar to, ka tās turpinās pastāvēt līdz mūsu tautiņas nu jau skaidri saskatāmajam visai negarā mūža galam! Kādu likteni savai zemei un tautai izvēlēties, tas nu ir katra latvieša paša ziņā!
Ticēsim tautiešu vairuma drosmei un saprātam un mūsu tautas nākotnei!
PAR LATVIEŠU TAUTAS NĀKOTNI RADIKĀLAI UN EKSTRĒMAI
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
15.07.2009. Aivars Gedroics,
ekstrēms, radikāls Latviešu Patriots |
|
|