VAI ATBALSTĪSIM KOSMOPOLĪTISKĀS PADAUZAS?
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļi (it īpaši šajā jomā izceļas komerctelevīzijas TV3 un TV5) ir izvērsuši vērienīgu kampaņu, kurā apraud to sieviešu – LR pilsoņu – sūros likteņus, kuras apprecējušās ar ārzemniekiem, devušās dzīvot uz ārvalstīm, piedzemdējušas bērnus, bet tad ģimenes laiva izjukusi, vīrs kļuvis tik neciešams, ka nācies mukt atpakaļ uz Tēvzemi, līdzi ņemot arī savu atvasi, kuru tad vēlāk dzīvesbiedrs prasot atdot viņam atpakaļ. Un – ak, tavu nelaimi – likums esot šī despotiskā vīra pusē, jo minētā sieviete bērnu aizvedusi slepus, bez viņa ziņas, tātad, faktiski to nolaupījusi, tāpēc bērns nu jāatdod tai zemei, kur viņš ir piedzimis. Minētie saziņas līdzekļi nu pūš un vaimanā – kā tad tā, Latvija nerūpējoties par saviem pilsoņiem, Latvijai tās bērni neesot vajadzīgi, kur gan skatoties cilvēktiesību aizstāvji, kāpēc neiejaucas šais lietās...utt., u.tjp. No kosmopolīta - pasaules klaidoņa - viedokļa varbūt tā šo jautājumu varētu arī interpretēt, sak, es esmu brīvs cilvēks, kur man labi, tur man tēvija, blandos pa plašo pasauli, cik tīk, bet, kad mani ārzemēs sāk apbižot un es beigās nospriežu, ka dzimtenē tomēr man ir labāk, tad nu, dzimtā zeme, saņem mani atplestām rokām, kā tas Bībeles personāžs savu pazudušo dēlu, un uzņemies risināt uz sava rēķina visas manas problēmas, ko pats ar savu vieglprātīgo rīcību esmu savārījis. Kosmopolīti, protams, spriež šādi, un no viņiem neko citu arī gaidīt nebūtu pamata. Bet kā augstāk minētā situācija būtu vērtējama no Latviešu Patriota viedokļa?
Mana nostāja šādā situācijā ir skaidra un nepārprotama – šīs sievietes ir nodevušas gan vispirms savu tautu (apprecoties ar sveštautieti, nevis savas nācijas pārstāvi), otrkārt, nodevušas arī savu dzimto zemi, pametot to un atmetoties uz dzīvi svešumā ne jau tādēļ, ka tiktu politiski vajātas, bet vienkārši labākas dzīves meklējumos. Ne jau velti pirmskara Latvijā bija pieņemts likums, saskaņā ar kuru sieviete, kas apprecējās ar ārzemnieku, zaudēja LR pilsonību (attiecībā uz vīriešiem šāda likuma nebija laikam jau tāpēc, ka otrādu gadījumu – kad latvietis prec ārzemnieci -bija ārkārtīgi maz; mūsu tautai toreiz bija citāda morāle un daudz augstāka nacionālā pašapziņa, nekā tagad, latvju zēniem netrūka, ko izvēlēties savu zelteņu vidū, un arī meitenes ar ārzemniekiem precējās pamatā tikai tādā gadījumā, ja viņām bija kāds defekts, kura dēļ pašmāju bāleliņi nevēlējās tās par sievām izraudzīt). 4.maija Latvijā, protams, šī “apkaunojošā” likuma norma netika atjaunota, lai gan tas obligāti bija jāizdara, gan ņemot vērā laikmetu griežos ieviesušās paradumu maiņas un līdz ar to paredzot analogu sodu arī vīriešiem, kas precas ar sievām – ārzemniecēm.
Un, lūk, tad nu jājautā, kāpēc Latvijai būtu jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas savulaik paši tai ir uzspļāvuši, pametuši to un aizbraukuši vairumā gadījumu ar domu “uz neatgriešanos”? Vai tiešām jau mēs tiktāl būtu nonākuši, ka mums kā ēdiens ir vajadzīgi šādi mankurti (pareizāk gan būtu teikt – mankurtes)? Es domāju, ka atbildi šeit ir skaidra un nepārprotama – nē, šādi ļaudis mums nav vajadzīgi, lai viņi vācās atpakaļ uz turieni, no kurienes pie mums atklīda! Tās nedienas, ko šādi cilvēki piedzīvo, ir pelnīts Dieva sods par savas Tautas, Rases un Tēvzemes noniecināšanu! Un to, ka izredzētais sapņu princis patiesībā izrādīsies vai nu degradējies alkoholiķis, narkomāns (labākajā gadījumā), vai, sliktākajā gadījumā, psihiski nenormāls, ar sadistiskām tieksmēm apveltīts tēviņš, paredzēt varēja jau ļoti viegli un vienkārši! Uz kāda pamata? Uz viselementārākā – normāls cilvēks dibinās ģimeni ar savas tautas un, protams, arī rases pārstāvi. Ja jau šis cilvēks savu tautiešu vidū nav varējis atrast sev “otro pusīti”, ir dibināts pamats aizdomām, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka tas nav īsti normāls cilvēks šī jēdziena klasiskajā izpratnē. Diemžēl mūsu tautas apziņā vārdam “ārzemnieks” ir bezmaz vai svētuma pieskaņa, mēs uzskatām, ka mums jālec vai gaisā no prieka, ja mūsu meitu (dēlu) iekārojis ārvalstu pilsonis (-ne), tad nu šāda iespēja jāizmanto, kamēr šis “labdaris” nav vēl pārdomājis, un kāda gan vajadzība šādā situācijā vēl pētīt, kas tas ir par cilvēku, ar ko viņš nodarbojas, cik reižu viņš jau bijis precējies, kāpēc viņam izjukusi vai nav izveidojusies ģimenes dzīve. Tas viss taču ir tik maznozīmīgi, galvenais, ka nu ir iespēja arī savu atvasi nosūtīt “aiz dīķa”, cerot, ka, dzīvodama paradīzē, tik sūtīs saviem vecākiem tur “no debesīm krītošos” miljonus. Rūgtā realitāte gan drīz liek atgūties un tad sākas vaimanas: “Latvijas valsts, ej palīgā manai meitiņai tikt vaļā no maniaka, vai tu neredzi, kādas ciešanas viņa nu piedzīvo? Un vai tad nesaproti, cik tev ir vajadzīga tā bastardu atvase, kurai parasti nav latvisks vārds, bieži vien pat nav balta ādas krāsa (visu cieņu dažādu rasu cilvēkiem, bet Latvieši vienmēr ir bijuši balti – tā ir mūsu nacionālā īpatnība- A.G.), un kura nemaz latviski neprot – ne mū, ne bē! Tas taču būs briesmīgs zaudējums gan mūsu zemei, gan nācijai, ja viņu nu aizvedīs atpakaļ uz to valsti, no kurienes mana tikumiskā meitiņa ar tādām grūtībām ir šo uz šejieni atvedusi! Nežēlo naudu, tērē tūkstošus un miljonus, tas nekas, ka pašlaik krīze, bet gādā, lai tiesā mana drostaliņa uzvar! Lai tak tautieši redz, kādi cilvēki mūsu valstī ir cieņā – ne jau Patrioti, tie pretīgie naciķ,i kuriem nekāds atbalsts nav jāsniedz nekad un nemūžam, bet tādiem pasaules klaidoņiem, kā mans auklējums, tev nauda vienmēr ir jāatrod! Ja tu tā nedarīsi, sūdzēšos visās starptautiskajās instancēs!”.
Nu, mīļie latvieši, vai nepalika šķērmi, lasot šo feļetonisko monologu? Diemžēl tas ir tikai pavisam neliels pārspīlējums tiem vārdu plūdiem, kas skan no mūsu valsts un arī starptautiskā mafiozā cionistu-masonu kapitāla uzturētajiem saziņas līdzekļiem! Aizbāzt viņiem muti, protams, nav mūsu spēkos, tai pat laikā dot viņiem pretsparu mēs varam, droši un atklāti paužot savu viedokli, nosodot šādus ļautiņus – kosmopolītiskus mankurtus – un viņu atbalstītājus. Ja mēs to nedarīsim, tad šādu gadījumu kļūs arvien vairāk, mūsu tauta degradēsies, asimilēsies un izmirs ar mūsu pašu gādību, pat bez jaunas okupācijas un genocīda no sveštautiešu puses drīz vien Latvija būs no Latviešiem brīva! Mācīsimies kaut vai no žīdu tautas, kā tā sargā sava genofonda tīrību, cik labā nozīmē neiecietīga ir pret savas tautas nodevējiem un atkritējiem no tās! Kāpēc arī mēs, latvieši, nevarētu ar laiku tādi kļūt? Un pirmkārt sāksim, protams, ar sevi pašu, ar saviem tuviniekiem un ģimenes locekļiem, padomāsim, vai to vidū nav kāds, kura uzvedība liecina, ka viņš jau sāk veidoties par kosmopolītisku sabiedrības atkritumu? Un, ja tāds cilvēks ir, tad mēģināsim glābt, kas vēl glābjams, nosodīsim viņu un aicināsim atgriezties uz pareizā – Tēvzemes mīlestības un Latviešu Patriotisma ceļa! Bet, ja šis cilvēks mūs neuzklausa un spītīgi brien staignajā globalizācijas un kosmopolītisma purvā, tad mums jārod sevī spēku saraut ar viņu saites un pateikt, līdzīgi kā to darīja V.Lāča romāna “Zvejnieka dēls” varonis vecais Kļava: “Vācies prom un aizmirsti, kur ir tavas tēva mājas!”. Jā, tas skan nežēlīgi, bet cita ceļa nav, kā saglabāt to, kas vēl palicis no mūsu represijās un asimilācijas daudz cietušās Latviešu tautas. Līdzībās runājot, ar kosmopolītisma bacili ir tāpat, kā ar gangrēnu – te var līdzēt tikai ķirurģiska iejaukšanās: vai nu tiek amputēts slimais loceklis, vai nu iet bojā viss ķermenis. Tad nu amputēsim savus degradējušos tautas dēlus un meitas tādejādi, ka pārstāsim par viņiem gausties un rūpēties, bet atbalstīsim tos tautiešus, kas ar sirdi un dvēseli mīl savu tautu un zemi, dzīvo Latvijā un dibina ģimenes ar saviem tautiešiem! Pagaidām, paldies Dievam, tādu mūsu zemē vēl ir vairākums! Bet kosmopolītiskām padauzām lai skan īss un nepārprotams fui! no mūsu tautas nedegradētās daļas puses!
PAR TIKUMISKU UN TAUTISKI PAŠAPZINĪGU LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
08.07.2009. Aivars Gedroics |
|
|