| Latviešu "pieticība" | 21:55 |
|---|
VAI LATVIEŠI IR PIETICĪGA NĀCIJA?
Gada beigās, kā zināms, mūsu valsts pirmās amatpersonas – Valsts prezidents un premjers – saka uzrunas tautai, kurās pamāca, kā mums būs dzīvot nākamajā gadā. Mūsu bijušās prezidentes Veročkas laikā pat tika ieviesta tradīcija Valsts prezidentam uzrunāt tautu divreiz – gan Ziemsvētkos, gan Jaungada priekšvakarā, lai pateicīgie pavalstnieki varētu biežāk dzirdēt dižās gudrības no Viņa(s) Augstības mutes. Šoreiz gan nepakavēšos pie VV-F „gudrības graudiem”, ko mēs tāpat vēl gana labi atceramies, bet atsaukšu atmiņā „nacionāļa” G.Krasta sacīto 1997.gada beigās. Ar interesi toreiz gaidīju, ko tad mums novēlēs „radikālais patriots” tēvzemietis, kurš pirmoreiz bija ticis pie tik augsta amata, un kosmopolītiskie saziņas līdzekļi šinī sakarā vaimanāja, ka minētais fakts noteikti traucēšot Latvijas integrācijai Eiropas struktūrās. Nekā būtiski jauna gan „nacionālais” premjers toreiz nepateica – tā pati vervelēšana par ceļu uz Eiropu, integrāciju, gaidāmo labklājības pieaugumu pēc ieiešanas
draudzīgo tautu saimē”...utt., utjp. Tomēr viens gan izteiciens man palika prātā: „Mēs, latvieši, esam pārāk pieticīgi...Ir laiks atmest pieticību...pieticība bremzē mūsu attīstību...”. Ar šo vārdu plikpauris toreiz spēlējās neskaitāmas reizes, minot to daudz un dažādos aspektos. Es toreiz klausījos un domāju – vai viņš runā par politisko vai ekonomisko pieticību?
Tagad, no vairāk kā 10 gadu atstatuma izvērtējot toreiz premjera sacīto, neviļus vēlos uzdot jautājumu mums visiem – vai mēs, Latvieši, esam pieticīga nācija? Ja vērtējam šo jēdzienu no ekonomiskā viedokļa, jāatzīst stingri – nē, nekādā ziņā! Taisni otrādi – mēs esam pat pārāk iedomīgi, mantaskāri un bieži vien piekopjam nepamatotu optimismu, domājot par mūsu dzīvi nākotnē. Tas sevišķi redzams tagad, kad valstī un pasaulē ir iestājusies ekonomiskā krīze. Cik daudziem no mums ir noguldījumi bankās, kas uzkrāti nebaltām dienām? Un cik daudziem no mums ir paņemti pat vairāki kredīti, kas būs jāmaksā pat ne gadiem, bet gadu desmitiem ilgi? Nav nekāds noslēpums, ka to pēdējo ļaužu ir daudzas reizes vairāk kā to pirmo. Es, protams, negribu apgalvot, ka nekad un nekādos apstākļos nebūtu pieļaujama kredīta ņemšana no bankas. Ir apstākļi, kad bez tā nav iespējams iztikt – nodeg dzīvoklis vai māja, jaunas iegādei vai uzcelšanai naudas trūkst; cilvēks cieš negadījumā vai saslimst, ārstēšanai un rehabilitācijai nepieciešama nauda, kuras pašam šobrīd nav...utt. Tāpat zemniekiem nereti nākas iegādāties kredītā vai uz līzinga lauksaimniecības tehniku (šo pakalpojumu mēdza izmantot arī pirmskara Latvijā, valsts nereti pat piekrita būt jaunsaimniekiem par galvotāju). Taču mūsdienās kredītus bieži vien izmanto arī daudz nevajadzīgākiem mērķiem. Pats biju liecinieks, kā TV ekrānā kāda „nabadzīga” kundze sūdzējās, ka viņai nepietiekot naudas ceļojumam uz Norvēģiju, esot jāņemot kredīts...kur gan skatās nelietīgā valdība, kas tādas lietas pieļaujot. Te nu man rodas asociācijas ar vēl PSRS laikā lasīto, ka kāds bezdarbnieks ASV esot prasījis valstij apmaksāt viņam „prieka mājas” sniegtos pakalpojumus. Tik tiešām, cik daudz latviešiem K.Ulmaņa laikos bija iespēja apceļot kaut vai to pašu Eiropu? Ļoti mazai daļai, un neviens tāpēc neraudāja, valdību nelamāja un kredītus ceļojumiem neņēma. Tagad, turpretī, daudziem par katru cenu jānokļūst Kiprā, Antālijā, Šarmilšeihā...u.c. izreklamētajās kūrortvietās. Kad, tūristam atgriežoties, pajautā, ko viņš tādu tur redzējis, izņemot sauli, smiltis, kamieļus un utainos, netīrīgos iezemiešus, viņš par atbildi tikai plecus vien var paraustīt. „Toties tagad man nav kauns kaimiņa priekšā! Viņš tur ir bijis, un arī es varu palielīties ar to pašu”, parasti seko atbilde. Un tas nekas, ka šī ceļojuma dēļ tagad nāksies vairākus gadus bankai ar uzviju naudiņu atmaksāt, par kuru konkrētais cilvēks un viņa ģimene varētu netraucēti vismaz gadu savā Tēvzemē dzīvot un no tās pārtikt. Šajā jomā mēs tik tiešām vairs neesam pieticīgi, salīdzinot ar mūsu vectēviem, bet vai ar to būtu jālepojas? Manuprāt, drīzāk gan jākaunas par izšķērdīga, nesaprātīga dzīvesveida piekopšanu. Tālāk – vai pirmskara Latvijā kāds varēja iedomāties šādu reklāmu: „Ņem kredītu bankā, lai varētu Ziemsvētkos šiki apdāvināt tuviniekus un draugus!”? Jebkuru, kurš iedomātos murgot par šādu iespēju, visticamāk, momentā nosūtītu uzlabot veselību uz Aleksandra augstumiem, kā toreiz dēvēja visiem zināmo psihiski slimo ārstniecības iestādi Tvaika ielā Rīgā. Mūsdienās diemžēl par šādām idejām neviens vairs nešausminās un nesmejas, uztver tās kā pilnīgi normālas.
Vēl kāds aspekts, kas būtiski raksturo daudzos šā laika latviešus, ir tīri vai maniakāla kāre pēc superglaunām, dārgām automašīnām. Ja pirms gadiem desmit teju katra Latvijas iedzīvotāja pašmērķis bija par katru cenu nomainīt padomju automašīnu pret Rietumos ražoto, tad tagad ar to ir par maz – šai automašīnai noteikti ir jābūt jaunai (lai to pierādītu, gan katrreiz jārāda tehniskā pase, jo bieži vien 10-15 gadus veci no ārzemēm atdzīti autiņi izskatās tikpat kā jauni un nav atšķirami no šā gada izlaiduma sugas brāļiem). Šinī nolūkā atkal tiek ņemti kredīti, mašīnas pirktas līzingā uz daudziem gadiem, krietni pārmaksājot to reālo vērtību. Savukārt, pašu auto īpašniekiem nu jādreb nepārtrauktās bailēs, ka viņu zelta vērto braucamdaiktu kāds nenozog, neaizdedzina, vai pats nejauši neiebrauc ceļa stabā. Jāatzīmē, ka mašīnas nozagšanas vai sadauzīšanas gadījumā no kredīta vai līzinga saistībām neviens atbrīvots netiek. Šis fakts gan neattur daudzus nožēlojamus mietpilsoņus kraut sev uz kakla nepanesamas sakas, lai atkal varētu turēt līdzi vai pat „pārtrumpot” kaimiņu, kura braucamais nav tikpat šiks. Reizēm vērojot automašīnas, kuru īpašnieki sabraukuši, piemēram, uz mirušo piemiņas dienu kapsētā, sāc domāt, kas gan te tāds ir – luksus automobiļu prezentācijas pasākums, vai? Tas ir apbrīnojami, cik milzīgu lomu daudzu latvietīšu apziņā ieņem šī nožēlojamā skārda kārba uz riteņiem, tās iegāde ir gandrīz vai viss viņa dzīves saturs. Ārzemēs gan lielākoties cilvēki automašīnu uztver kā pārvietošanās līdzekli, nevis greznuma priekšmetu, un necenšas ar to izcelties, demonstrēt savu bieži vien reāli neesošo „materiālo pārpilnību”. Tur pat miljonāri nereti brauc visai pieticīga izskata vidusšķiras klases auto. Mums vēl nav izslimota šī bērnišķīgā „plātīšanās slimība”. Par sevi varu atklāti pavēstīt, ka braukāju ar vairāk kā 20 gadus vecu „Žiguli” ne jau tāpēc, ka man nepietiktu naudas iegādāties šikāku auto, bet gan tādēļ, ka nejūtu vajadzību neviena priekšā izrādīties, turklāt nevēlos, lai mašīnas dēļ man uzbrūk, piekauj vai pat nogalina (tādi fakti mūsdienu Latvijā ir ļoti bieži sastopami). Un, ja kāds, huligānisku vai citu motīvu vadīts, manu auto aizdedzinās, par nieka 150-200 Ls tā vietā iegādāšos citu. Uz līzinga pirkta „Merša” īpašnieks analogā situācijā raudādams turpinās vēl n-tos gadus maksāt naudiņu tirdzniecības firmai pilnīgi par baltu velti!
Visbeidzot, modē nākusi ir privātmāju celtniecība, katrs daudz maz situēts iedzīvotājs uzskata par goda lietu klāt pie dzīvokļa uzbūvēt arī ģimenes māju. Tas nekas, ka bieži vien vairs nav, kas šajā mājā pēc uzcelšanas dzīvo (cilvēkiem, kam primārās ir materiālās, nevis garīgās vērtības, bērni parasti izaug par nožēlojamiem kosmopolītiem, kas dodas prom pasaulē un aizmirst gan par saviem vecākiem, gan par savu Tēvzemi), ka kredītu saistības nu ir līdz pat mūža beigām un bieži vien vēl pēc tam tās pāriet uz īpašuma mantiniekiem. Bez tam, zaudējot darbu un nespējot vairs veikt maksājumus, īpašums nekavējoties tiek no bankas atņemts. Par to visu nedomā tie, kuriem galvenais ir šobrīd nospīdēt citu acīs un parādīt, kādi kruti veči nu šie ir kļuvuši.
Kad nu šādam ilūziju mākoņos dzīvojošam īpatnim nākas nolaisties uz grēcīgās zemes, beigās bieži vien nekas cits neatliek kā meklēt ķeblīti un izturīgāku valgu. Taču arī šis „atrisinājums” neglābj no parāda saistībām tos, kas pārņem viņam piederošo mantu, parasti tie ir viņa paša ģimenes locekļi, kuriem gan vajadzēja laikus prasties nesaprātīgo radinieku „piebremzēt”. Lūk, kādas problēmas rodas mūsu Latvijā miera apstākļos, bet kas būs, ja, nedod Dievs, sāksies karš, kā Gruzijā? Un paši vien būsim vainīgi, ja laikus nebūsim nodrošinājušies grūtākiem laikiem, bet tikai turpināsim sapņot par 7 treknajiem gadiem, ko vairums ļaužu nav piedzīvojuši un droši vien savā mūžā arī nepiedzīvos, paliekot vien rožainos sapņos par to drīzu atnākšanu.
Tātad, materiālā ziņā mēs esam pat ļoti NEPIETICĪGI, bet kā ir ar garīgi-politisko aspektu? Šeit nu mēs tik tiešām esam šausmīgi pieticīgi, ar visu gatavi samierināties. Nu un kas, ka puse okupantu no 700 000 ieklīdeņu jau ir dabūjusi LR pilsonību, otrajai pusei tak vēl tās nav! Nu un kas, ka varturi atdeva Krievijai par baltu velti Abreni, pārējā Latgale un Latvija vēl ir mūsu! Nu un kas, ka mums jau ir vairāki simti imigrantu un vairāki desmiti no tiem jau saņēmuši uzturēšanās atļauju Latvijā, citās valstīs tak to ir vēl daudz vairāk! Nu un kas, ka valstī iznīcināta cukura rūpniecība, pienu, gaļu un graudus no mums vēl pagaidām ar gariem zobiem uzpērk! Nu un kas, ka Latvijā arvien mazāk profesiju pārstāvjiem ir jāprot Valsts valoda, dažām tak to vēl formāli prasa zināt! Nu un kas, ka Latvijā teju katram piektajam iedzīvotājam vairs nav darba, atlikušajām 4/5 tas pagaidām taču vēl ir! Lūk, tā spriež pieticīgie un samiernieciskie latvietīši!
Un šinī aspektā tik tiešām ir jāsaka – latvieši, metiet šo nožēlojamo pieticīgumu pie malas! Saprotiet, lūdzu, arī to, ka tādi cilvēki kā A.Garda neprasa neko ekstraordināru, neko īpaši ekstrēmu, radikālu vai neizpildāmu. Viņu mērķis ir atbrīvot Latviju no nelikumīgi iepludinātajiem militārajiem un civilajiem okupantiem un viņu pēctečiem, tas nav nekas ārkārtējs, tas ir pats minimums, kas jāizdara situācijā, kad Latviešu nācijas eksistence savā Tēvzemē ir apdraudēta, kad pamatnācijas procentuālais sastāvs tikai nedaudz pārsniedz pusi no visiem valsts iedzīvotājiem. Savās prasībās viņi paši ir gana pieticīgi, ja kādam tas liekas par daudz prasīts, tad jāsecina, ka šis cilvēks ir vai nu muļķis, vai nodevējs, vai gļēvulis, vai arī visi trīs apzīmējumi te būtu lietojami kopā. Tik tiešām, nebūsim pieticīgi, aizstāvot savas tautas nacionālās intereses, kurām normālam cilvēkam vajadzētu būt daudz svarīgākām par materiāla rakstura problēmām. Manta nāk un aiziet, to var atgūt un atkal nopelnīt, ja reiz tā zūd, bet mūsu tautu, ja pieļausim tās iznīcību, ne par kādiem miljoniem restaurēt vairs nevarēsim. Lūk, no kā mums visvairāk jābaidās šajā krīzes situācijā, kas vismaz nacionālajā jomā mūsu tautai pastāv jau kopš 1940.gada 17.jūnija! To paturēsim prātā gan gadu mijā, gan ikdienas dzīvē!
LATVIEŠU TAUTAS NACIONĀLAS INTERESES LAI STĀV PĀRI VISAM !!!
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
17.12.2008. Aivars Gedroics |
|
|