| LEĢIONĀRI un leģionāri | 18:13 |
|---|
Par LEĢIONĀRIEM un leģionāriem
Tuvojoties 16.martam, kas neatkarīgi no mūsu varturu pieņemtajiem lēmumiem bija, ir un būs Latviešu Leģiona karavīru atceres diena, gribētos kritiski izvērtēt dažu labu to organizāciju darboni, kas pašlaik uzstājas vēl dzīvu esošo Latviešu Leģionāru vārdā. Manuprāt, šos cilvēkus var iedalīt divās grupās – LEĢIONĀROS un leģionāros. Viņu pašu rīcība un publiski paustie uzskati parāda, kurai no šīm grupām kāds no viņiem ir piederīgs. Savukārt, kritēriji, pēc kādiem es iedalu cilvēku LEĢIONĀRĀ vai leģionārā, ir šādi.
LEĢIONĀRS nekautrējas ne no tās armijas, kurā viņam savulaik brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nācās dienēt, ne arī no Vadoņa, kuram uzticības zvērestu viņš ir devis. Viņš netaisnojas neviena priekšā, bet droši un pašapzinīgi soļo savu nu jau lielākoties mirušo karabiedru izvēlētajā un dibinātajā Latviešu Leģiona piemiņas dienā. Viņam tā nav sēru, bet svētku diena, viņš nejūtas kā sakauts zaudētājs, bet gan kā lepns uzvarētājs, kurš droši stāv uz savas dzimtās zemes, kuru arī tagad ir gatavs ar pēdējiem spēkiem aizstāvēt un neatdot nevienam iekarotājam. Tā kā viņš nevērtē sevi zemāk par no Latvijas vēl nepadzītajiem PSRS okupantiem, viņš arī tērpjas savā tā laika armijas formas tērpā (saprotams, ka vecā forma viņam nav saglabājusies, un, ja arī būtu, tā visticamāk viņam šobrīd nederētu, bet tas viņu netraucē to uzšūt no jauna), piespraudis savus asinīm izcīnītos apbalvojumus (arī tie lielākoties ir zuduši, bet viņš atrod iespēju uztaisīt ārēji pietiekami līdzīgas to imitācijas). Nonākot pie Brīvības pieminekļa, viņš to sveicina ar taisni izstieptu labo roku (šis sveiciens virzienā „no sirds uz sauli” ir pazīstams vēl no Senās Romas laikiem). Visādus vietējos un ārvalstu žurnālistus, kas svešā valodā uzmācas ar provokatoriskiem jautājumiem, viņš īsā un skaidrā valsts valodā vienkārši pasūta uz vienu vietu, okupantu bļāvējos viņš nemaz neklausās un nepievērš tiem uzmanību, bet, ja viņu sāk aizskart fiziski, tad atrod sevī spēku veikt nepieciešamos aizstāvības pasākumus (protams, gados jaunāki tautieši viņam vajadzības gadījumā arī izpalīdz). Pie pieminekļa viņš droši un atklāti dzied Leģionāru dziesmas, iepriekš pieteiktā mītiņā saka runu, kurā pauž nepieciešamību cīnīties par Patiesi Brīvu Latviju ārpus visa veida savienībām un bez svešo ieklīdeņu klātbūtnes. Nesalauzts un nesaliekts viņš ar augsti paceltu galvu atstāj mūsu svētvietu un dodas uz mūžībā aizgājušo cīņu biedru piemiņas vietām, kur rīkojas līdzīgi kā pie Brīvības pieminekļa.
Leģionārs turpretī joprojām jūt svelošu kaunu par to, ka viņam iznācis karot nepareizajā pusē, tādēļ nekādos gājienos nepiedalās un arī citus aicina tajos nedoties. Ja viņam kāds kaut ko pajautā par pagātni, viņš lauzītā svešvalodā ņemas gari un plaši taisnoties, ka toreiz viņam neesot bijis citas izvēles, ka bijis jauns un neapdomīgs, ka tagad citādi rīkotos. Asarām acīs viņš lūdz piedošanu par noziegumiem, ko izdarījis ja ne viņš pats, tad kāds cits, kurš nēsāja līdzīgu formu, un arī par tiem, ko viņš teorētiski būtu varējis izdarīt, ja karš ilgāk turpinātos. Viņš labi apzinās, ka ir tikai nožēlojams zaudētājs, tāpēc arī tagad izrāda pienācīgu cieņu un apbrīnu uzvarētājiem, pat domās nepieļaudams iespēju, ka varētu kādreiz soļot pa ielām tā, kā viņi – formās, ar ordeņiem, orķestra pavadījumā, lepni paceltu galvu. Nē, viņš soļo pa trotuāra pašu maliņu, galvu nokāris, acis nodūris, lai katrs uzreiz saprot, ka līdz galam nenosistais fašists ir savus grēkus nožēlojis un uzvarētājiem antifašistiem šobrīd nemaz nav bīstams. Ja kāds met uz viņu, piemēram, puvušu olu, viņš noslaukās, noliec galvu vēl zemāk un, ne vārda nebildis, tipina tālāk. Lai gan vispār viņš cenšas 16.martā bez īpašas vajadzības uz ielas nerādīties, lai, Dievs pasarg’, kāds nenodomā, ka viņš nevis vienkārši soļo pa ielu, bet piedalās nesankcionētā gājienā. Viņš rūpīgi seko savam apģērbam, lai tas nebūtu ne brūns, ne zili pelēks, kas varētu atgādināt nelietīgo fašistu izmantotās krāsas. Ja viņam ir kāds jaunāks radinieks, kurš strādā vai mācās Lielbritānijā, viņš palūdz, lai atsūta atbilstoša izmēra skotu svārkus, jo zemiskais nelietis Hitlers (ko viņš nelaiž garām iespēju nolamāt visriebīgākajiem vārdiem un savā garajā mūžā varbūt jau kādu 1000.reizi no viņa publiski norobežoties) taču valkāja bikses, bet viņš, kam ar fašismu nekas nav un nekad nav bijis kopīgs, vismaz 16.martā nedrīkst pat nedaudz līdzināties „noziedzniekam Nr.1”. Ja nu viņš tomēr atnāk godināt savus mirušos cīņu biedrus, tad dara to, klusi slapstīdamies, tā, lai neviens viņu nepamana un, pasarg’ Dievs, nesāk pārmest politiski nekorektu uzvedību. Nolicis puķīti uz nolūkotās kapa vietas, viņš tikpat ātri un nemanāmi izgaist. Par politiku viņš cenšas nerunāt ne 16.martā, ne arī citos datumos, ja nu tomēr iznāk to darīt, tad nerimstas slavēt mūsu varturus (it īpaši, protams, gaišo saulīti Vairiņu), kas mūs ieveduši brālīgo tautu saimē, kur Latvijas Neatkarība esot „droši garantēta”. Viņš, protams, atbalsta integrāciju visos tās paveidos un asi nosoda jebkura veida ekstrēmismu. Ģimenē viņš nereti nerunā valsts valodā, jo ir apprecējis nelatvieti, ja ne viņš pats, tad viņa bērni un mazbērni (pēdējiem kā likums visiem ir izteikti nelatviski vārdi) jau nu noteikti ir apprecējušies ar sveštautiešiem un daudzreiz arī pametuši Latviju. Protams, kārtīgam Latvju Patriotam viņš liekas nožēlojams un pretīgs, un tādi viņam liekas arī tie bijušie cīņu biedri, kas uzvedas ne tā, kā viņš, bet tā, kā augstāk aprakstītie tiešām cieņu pelnījušie karotāji, ko es apzīmēju kā LEĢIONĀRUS.
Un tagad, mīļie tautieši, pasakiet, cik jūs Latvijā pazīstat LEĢIONĀRUS un cik leģionārus?
Man personīgi kauns teikt, taču es tik tiešām nepazīstu NEVIENU cilvēku, kurš pilnībā atbilstu LEĢIONĀRA statusam – zinu tikai dažus, kas daudz maz tam varētu tuvoties. Toties leģionāru gan čum un mudž uz katra soļa papilnam. Vienīgi skotu svārkos tērptu es vēl pagaidām nevienu neesmu redzējis, iespējams, ka nākotnē varbūt arī tādi varētu parādīties, taču pēc visiem citiem kritērijiem leģionāra statusam atbilst lauvas tiesa „Daugavas Vanagu” un LNKB biedru. Ir ļoti skumji un bezgala liels kauns to apzināties, taču tā tas tomēr ir. Ne velti saka – „godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt to var vienā mirklī”. Atcerēsimies, ka arī tādu kosmopolītisku neliešu kā V.Krištopans, Dz.Jaundžeikars, N.Muižnieks un daudzu citu senči arī ir bijuši leģionāri, bet par ko viņi ir izaudzinājuši savus pēcnācējus!?
Tuvojoties 16.martam, kad atkal no leģionāru mutēm skanēs liekulīgie apgalvojumi, ka viņus „neviens neciena”, gribētos bilst pretī: „Iemācieties, kungi, vismaz mūža nogalē cienīt sevi paši! Kļūstiet no leģionāriem par LEĢIONĀRIEM, tad būsiet cieņas vērti!”.
LATVIETI, PACEL GALVU, KĻŪSTI DROŠS UN LEPNS !!!
PAR LATVIEŠU TAUTAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
08.03.2008. Aivars Gedroics |
|
|