AIVARS GEDROICS - 17. Februāris 2008

About 17. Februāris 2008

Valsts valoda16:32
Klausoties debīlās reklāmas saziņas līdzekļos, kuru mērķis esot popularizēt Latviešu valodas apgūšanu,nolēmu ievietot šo 8 gadus veco rakstu, kas nemaz nav zaudējis aktualitāti!


VALSTS VALODAS LIKUMS UN TĀ REALIZĀCIJA
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos atkal tiek aktualizēts jautā¬jums par to, cik stingrs (vājš) būs galīgajā variantā pieņemtais Valsts valodas likums, konkrēti Ministru Kabineta noteikumi šajā sakarā. Daži latvieši pat griežas pēc atbalsta pie Valsts prezidentes, aizmirsuši (?), ka tieši šīs dāmiņas gādības rezultātā jau vienreiz likums tika liberalizēts saskaņā ar van der Sūda un citu latviešu tautas "draugu" prasībām. Tajā pat laikā nemaz netiek domāts par to, kā notiks šī likuma realizācija praktiskajā ikdienas dzīvē. Jo pieņemt likumus ir jēga tikai tad, ja tas darbojas arī praktiski, ne tikai „uz papīra”. Arī iepriekšējais Valodas likums teorētiski nebija ne¬maz tik slikts, bet nelaime jau ir tā, ka PRAKTISKI TAS NEDARBOJĀS!
Kādi būtu mani ieteikumi šajā sakarā? Pirmkārt, drakoniski jāpalielina sodi par Valsts valodas likuma neievērošanu! Tikai pietiekami bargs sods var atturēt cilvēkus izdarīt ļaunprātīgus likuma pārkāpumus, to mēs redzam kaut vai uz Ceļu satiksmes noteikumu (ne)ievērošanas piemēra. Pašlaik par neraidīšanu valsts valodā privātām radio un televī¬zijas kompānijām piespriež "fantastiskus sodus" - 50 Ls ! Loģiski, ka kompānijas īpašnieks šo sodu samaksā smiedamies un turpina spļaut virsū latviešu valodai tiešā un pārnestā nozīmē. Naudas sodam būtu jābūt vismaz 100, ja ne 1000 reizes lielākam! Turklāt par atkārtotu, ļaun¬prātīgu Valsts valodas likuma pārkāpšanu noteikti likumā jāparedz raidīšanas licences anulēšana uz visiem laikiem un pašas kompānijas nacionalizācija. Tāpat obligāti nepieciešamas izmaiņas Krimināllikumā, kas par sistemātisku, ļaunprātīgu Valsts valodas likuma pārkāpšanu (tāpat kā par braukšanu dzērumā) paredz sodu ar brīvības atņemšanu un mantas konfiskāciju. Lūk, tad latviski nerunājošie sāka mūsu valodu cienīt! Ir demagoģiski apgalvot, ka „piespiedu ceļā nevar valodu iemācīt”! Kā tas iespējams, to uzskatāmi pierāda Sibīrijā izsūtīto latvie¬šu piemērs, kad krieviski absolūti nesaprotoši cilvēki sāka tajā brīvi runāt jau pēc 5-6 mēnešiem.
Tad vēl paliek jautājums, kas sekos jaunā Valsts valodas likuma realizācijai. Tie daži desmiti valodas inspektoru visā Latvijā? Nu tā taču ir anekdote! Daugavpilī ir divas valsts valodas inspektores -sievietes, ko gan viņas spētu izdarīt reālā valodas likuma iedzīvināša¬nā krievvalodīgajā vide, pat ja to no sirds gribētu. Turklāt valodas inspektoru sadalījums ir absolūti nepareizs - vienādās proporcijās pa visu valsti. Bet situācija Krievijas pierobežā taču kardināli atšķiras no situācijas, piemēram, valsts rietumu piekrastē.
Mans priekšlikums būtu šāds - veidot speciālu bruņotu struktūru -Valodas Policiju, kas sekotu Valsts valodas likuma ievērošanai visā Latvijas teritorijā. Šai struktūrai nevajadzētu būt vienai no Iekšlietu Ministrijas apakšvienībām kā, piemēram, Ekonomiskā policija, bet neatkarīgai organizācijai, kas būtu pakļauta Valsts valodas centram vai arī Sa¬eimas Valsts valodas likuma izpildes kontroles komisijai. Šai struk¬tūrai būtu jādod tiesības kontrolēt jebkura Latvijas iedzīvotajā Valsts valodas zināšanu līmeņa atbilstību likumā noteiktajām prasībām no sētnieka līdz pat ministram, tajā skaitā arī kontrolēt Iekšlietu Ministrijas pakļautībā esošos kolēģus. Protams, „lauvas tiesu” aizņemtu krievvalodīgo firmu un cita veida uzņēmumu kontrole, kur ļoti bieži novērojama absolūta Valsts valodas ignorēšana. Valsts valodas inspektori sievieti nereti šādos uzņēmumos gluži vienkārši brutāli izgrūž par durvīm, bet ar bruņotu, formas tērpā ģērbtu vīrieti tā iz¬rīkoties viņi vis neuzdrošinātos. Turklāt, Valodas policistu sadalei nekādā ziņā nav jābūt proporcionālai! Tajās vietās, kur latviešu skaits sastāda 80-90% no kopējā iedzīvotāju skaita (ka par brīnumu, šur tur mūsu valstī tādas vietas vēl ir saglabājušās!) pietiktu ar dažiem valodas policistiem uz vienu rajonu, bet tāda pilsētā kā Daugavpilī būtu jābūt vismaz 200 Valodas policistiem!
Protams, lai ieinteresētu cilvēkus darboties Valodas Policija, tiem vajadzētu piešķirt, pirmkārt, pieklājīgu algu (vismaz 400-500 Ls mēnesī), bezmaksas veselības un dzīvības apdrošināšanu, kā arī noteikt piemaksas par darbu īpaši smagos apstākļos (piemēram, rajona, kur latviešu skaits sastāda mazāk par 25%). Skaidrs, ka tas prasīs no valsts budžeta ne vienu vien tūkstoti, varbūt pat kādu miljonu latu. Bet tad ir jājautā, vai ir cita alternatīva? Vai mēs gribam īstenot dzīvē Valsts valodas likumu vai negribam? Un, ja mēs uz pēdējo jautājumu atbildam apstiprinoši, tad, ieekonomējot uz dārgu ārzemju komandējumu (ekskursiju), džakūzi vannu un piršu, jā, varbūt pat uz Nacionālās bibliotēkas rēķina, nemaz nerunājot par tādu noziedzīgu valsts līdzekļu izsaimniekošanu kā G-24 kredīta gadījuma varam tomēr atrast līdzekļus tādas bruņotas struktūras izveidei, kura darbotos tā, lai ikviens latviešu valodu necienošs cilvēks sāktu drebēt:, izdzirdot tās nosaukumu pieminam vien.
Vai krievvalodīgie bļaus šādas ieceres īstenošanas gadījumā? Skaidrs, ka bļaus! Vai Maskava atkal draudēs ar visāda veida sankcijām? Skaidrs, ka draudēs! Vai visādi ES "sarkanie komisāri” nepieprasīs šādu kārtību atcelt? Skaidrs, ka pieprasīs! Bet tad ir jājautā, kā intereses mums ir svarīgākas - latviešu tautas vai ārvalstu un to Latvijā nelikumīgi iesūtīto kolonizatoru intereses? Protams, var jau nedarīt neko un atstāt kontroli pār Valsts valodas likumu tādu, kāda tā ir (FAKTISKI NAV !) pašlaik. Bet tad nevajag arī spēlēt teātri, pieņemot arvien stingrākus Valodas likumus, labi zinot, ka tie vienalga reāli nedarbosies! A.GEDROICS

2000.gada raksts
Top of Page Powered by Sviesta Ciba