ATBILDE MAREKAM GABRIŠA KUNGAM
Vispirms, protams, vēlētos izteikt atzinību par jaunā cilvēka politiskajām aktivitātēm, sniedzot atbalstu LNF un laikrakstam „DDD” - rīkojot atbalsta piketus, noturot aizlūgumus...utt. Ir apsveicami, ka arī Latgales pusē rodas arvien jauni (kā gados, tā arī citādā nozīmē) spēki, kas gatavi pievienoties svētajai cīņai par Latviešu tiesībām Latvijā, par no okupantiem un pašmāju deģenerātiem Brīvu Latviju. Tomēr nevaru gan piekrist šī cilvēka viedoklim latgaliešu valodas (izloksnes) lietošanas jautājumā.
Mareks uzsver, ka 1.Latvijas valsts laikā amatpersonām bija tiesības pieņemt dokumentus no iedzīvotājiem latgaļu izloksnē, lietot to darbvedībā un sarakstē, kā arī sludinājumos un izkārtnēs, taču tagad tā neesot, kas it kā liecinot par Latgales Latviešu diskrimināciju. Te nu ir Marekam jāpaskaidro (ja viņš pats to nesaprot vai ir aizmirsis), ka toreiz reālā situācija bija pavisam savādāka – cariskās Krievijas laikos literārā latviešu valoda Latgales iedzīvotājiem netika mācīta, savulaik dialektu viņi apguva pašmācību ceļā. Absolūtais vairums toreizējo latgaliešu neprata rakstīt (un arī runāt) čiuliski, tāpēc šādas likuma normas bija absolūti nepieciešamas. Citādāk kļuva Brīvās Latvijas laikā, kad Latviešu valodu sāka mācīt visās skolās visā Latvijas teritorijā, un jaunie Latgales latvieši jau pietiekami labi prata gan runāt, gan lasīt un rakstīt literārajā latviešu valodā. Līdz ar to nepieciešamība pēc atsevišķām likuma normām par lietvedību un saskari ar iedzīvotājiem Latgalē zuda. Un faktiski tas bija labi, jo gan ventiņi, gan sēļi, gan malēnieši taču arī saskarē ar iestādēm un oficiālās izkārtnēs nelietoja savu dialektu, bet gan literāro latviešu valodu; tagad arī latgaļi varēja pievienoties viņu pulkam. Pilnīgi skaidrs, ka katram ierēdnim bija labi jāprot gan runā, gan rakstos literārā latviešu valoda, kas nebija spējis vairāku gadu garumā to apgūt, pilnīgi taisnīgi un pamatoti bija atceļams no amata. Reālā situācijā gan t.s. parlamentārā iekārta bija visai „bezzobaina”, ieviešot reālu latviskumu ikdienā (nu gluži kā mūsu laikos!), baidoties, ka nacionālās minoritātes (pie kurām kļūdaini – vai varbūt apzināti ļaunprātīgi – pieskaitīja arī Latgales latviešus) varētu apvainoties, ka ārzemes mūs varētu nesaprast...utt. Tas viss ir labi zināms un saprotams, vērojot politiskos procesus mūsdienās. Tā rezultātā joprojām Latvijā bija skolas, kuru beidzēji neprata un arī negribēja runāt pareizā, literārā latviešu valodā. Šai lietā bija nepieciešamas kardinālas izmaiņas, un to saprata autoritārais Latvijas prezidents K.Ulmanis. Negribu idealizēt šo personu, daudz viņam bija kļūdu un arī nelietību, tomēr par viņa politiku Latgales (un visas Latvijas) latviskošanā gan nevienam Latvietim, kurš sevi par Patriotu uzskata, nevajadzētu izteikties nicīgi. Šis cilvēks saprata – ja gribam Latvisku Latviju, tad visiem tās iedzīvotājiem, lai kas viņi būtu pēc tautības (latvieši, krievi, poļi, žīdi...utt.), ir jāmācās jau no mazotnes kā runāt, tā rakstīt literārā, pareizā latviešu valodā. Tāpēc – nekādu minoritāšu skolu! Šeit ir Latvija, kuras oficiālā valoda ir literārā latviešu valoda, tajā jāmācās, jāraksta oficiālus dokumentus, tajā jābūt izkārtnēm uz ielām. Kam tas nepatīk, kas negrib ar to samierināties – lai atstāj Latviju, pasaule ir plaša! Pats par sevi saprotams, ka nevienā skolā nedrīkstēja būt skolotāji, kas neprot runāt un rakstīt literārajā valodā, ja tādi neatradās Latgalē, tos nācās importēt no citiem Latvijas novadiem. Vienības nama uzcelšana Daugavpilī un Latgales Māras pieminekļa ar uzrakstu „Vienoti Latvijai!” atklāšana Rēzeknē spilgti apliecināja tā laika varturu oficiālos mērķus – panākt vienotas Latvju tautas izveidi, lai no Kurzemes piekrastes līdz pat Zilupei un Abrenei ļaudis ar laiku runātu vienā mēlē. Jo jau toreiz bija saprotams, ka tik maza tauta kā latvieši spēs izdzīvot tikai tad, ja nešķelsies novados, bet apvienosies vienā veselumā. Ja tas būtu noticis jau 11.-12.gadsimtā, tad visticamāk, ka vācu bruņinieki (krustneši) Latvijas teritoriju nemaz nebūtu iekarojuši. Un, kas attiecas uz pašiem vāciešiem, tad vācu tautas vadonis Ādolfs Hitlers to arī lieliski saprata attiecībā uz savu tautu, nesaudzīgi apkarodams separātistus, kas prasīja īpašu statusu Bavārijai, spekulējot ar tās iedzīvotāju lietoto cita veida vācu valodas dialektu. Pretēju viedokli gan pauda komunisti – gan pašu zemē, gan PSRS dzīvojošie. Ja palasa tā laika „sarkano presi”, tad tajā regulāri parādījās gaudu raksti par to, kā nekrietnie latvieši apspiežot latgaļu minoritāti, kurai daudz labāk būtu dzīvot brālīgas krievu tautas paspārnē PSRS sastāvā. Šo faktu Mareks savos rakstos nez kāpēc nepiemin, vai tiešām to nezina vai varbūt ir aizmirsis? Arī patlaban par nabaga apspiestajiem latgaļiem vislielākās „rūpes” izrāda tieši tie politiskie spēki, kas vairāk vai mazāk atklāti grib iznīcināt Latviešu tautu (piemēram, bēdīgi slavenais Saskaņas centrs).
Padomju okupācijas laikos, protams, latviskums tika apkarots, latviešu valodas nozīme un lietojamība arvien ierobežota un mazināta, tomēr nevar kā pozitīvu apstākli neatzīmēt to faktu, ka latviešu skolās (arī Latgalē) tika mācīta pareiza un literāra latviešu valoda. Katrs, kas vēlējās, varēja iemācīties runāt bez akcenta un rakstīt bez gramatiskajām un stila kļūdām. Tas netraucēja cilvēkiem savā starpā lietot latgaļu dialektu, ko tie, kas uzskatīja par vajadzīgu, arī apguva savās ģimenēs, kā tas jau bija noticis līdz šim daudzu gadsimtu garumā. Sākoties Atmodai, līdz ar neapšaubāmi pozitīvi vērojamām tendencēm sabiedrībā diemžēl aktualizējās arī Latgales jautājums, ko tie, kam tas bija izdevīgi, centās vērst separātisma virzienā, aktualizējot jau pusaizmirsto pasaciņu par apspiesto koloniju Latgali. Atcerēsimies Interfrontes saukli – trīs valsts valodas Latvijā (latviešu, krievu un latgaliešu)! Tas tika darīts ar mērķi noturēt vismaz šo novadu krievu lāča skavās, ja jau pārējā Latvija no tā ķetnām tomēr atbrīvotos. Šiem plāniem gan nebija lemts piepildīties, jo pēc neizdevušās Augusta puča interfronte un kompartija tika slēgtas, PSRS strauji sabruka un Latvju tautas šķēlēji palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka savus zemiskos nodomus viņi ir atmetuši un savu darbību izbeiguši – nē, viņi turpina aktīvi kaitēt mūsu zemei un vienotajai tautai, tikai dara to rafinētāk, aizplīvurotākā, slēptākā veidā. Laiku pa laikam arvien izskan balsis par lielākas autonomijas, patstāvības piešķiršanu novadiem, par Latgaļu dialekta statusa paaugstināšanu...utt., u.tjp. darot to ar vienu vienīgu mērķi – sašķelt latviešu tautu, lai tā rīvētos savā starpā, nevis kopīgi cīnītos pret mūsu iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Ne visi, kas iet šo darboņu pavadā, ir apzināti ļaundari, netrūkst arī apmuļķoto un politisko situāciju līdz galam neizprotošo. Pie pēdējiem pieskaitu arī M.Gabriša kungu. Viņš diemžēl nesaprot, ka pie pašreizējā nacionālā sastāva Latvijā (un Latgalē it sevišķi) jebkura šķelšanās un dalīšanās etniskajās un reliģiskajās grupās vājina Latvju tautu cīņā par tās pastāvēšanu. Un arī pēc tam, kad (kā mēs abi ar Gabriša kungu ticam) tiks veikta Latvijas dekolonizācija, Latviešu pastāvēšana joprojām būs apdraudēta, jo cionistu-masonu inspirētie globalizācijas procesi Eiropā un pasaulē ir aizgājuši pārāk tālu, lai tos momentā apturētu un to sekas likvidētu.
Kāds tad būtu manis piedāvāties situācijas risinājums? Protams, nedrīkst būt nekādu aizliegumu drukāt avīzes un grāmatas latgaļu izloksnē (valstij gan šis process nav jāfinansē). Latgaļu dialekts var skanēt filmās, teātra izrādēs un dziesmās, publiskos pasākumos, protams, arī ikdienas sarunvalodā. Taču lietvedība un oficiālā saskare ar iedzīvotājiem, tāpat visi uzraksti uz izkārtnēm un reklāmām jāveic tikai un vienīgi literārajā Latviešu valodā. Arī skolās mācībām jānotiek Valsts (Latviešu) valodā, latgaļu dialektu ļaujot tiem, kas vēlas, apgūt kā fakultatīvu. Nav nekāda pamata arī prasīt no ierēdņiem kontaktēties ar iedzīvotājiem latgaļu (tāpat kā ventiņu, sēļu, malēniešu utt.) dialektā. Visiem latviešiem un arī nelatviešiem, lai kurā Latvijas novadā viņi dzīvotu, jāprot un jāgrib runāt glītā, pareizā, literārā Latviešu valodā bez akcenta. Katrs cilvēks, kurš ir normāli garīgi attīstīts un kuru nemāc šovinistiski, separātiski aizspriedumi, ir spējīgs to iemācīties. Kauns būtu jebkuram Latvijas cilvēkam (kur nu vēl Patriotam) lielīties ar neprasmi runāt Valsts valodā bez akcenta. Vai tad tiešām ir atzīstama vēlme līdzināties bēdīgi slavenajam Latviešu tautas ienaidniekam, niknam nacionālpatriotu apkarotājam J.Reinikam, kura akcents tik tiešām ir atbaidošs un klausoties radio, kā viņš izpilda skaisto dziesmu „Šeit ir Latvijā”, man personīgi nāk vēmiens (viņu šai jomā var pārspēt vienīgi varbūt bēdīgi slavenais ākstu-mērkaķu ansamblis „Los Amigos”)? Man personīgi ir liels gandarījums, ka mani vecāki, pirmkārt jau mana māte (starp citu, pēc oficiālā tautības ieraksta, krieviete), ir no mazotnes iemācījuši man glītu, pareizu latviešu valodu. Un, uzstājoties publikas priekšā, vairāk par aplausiem mani gandarī jautājums no zāles: „Vai neesat ieradies no Liepājas?”. Lūk, tādai būtu jābūt nākotnes Latvijai – lai pēc izrunas nevarētu saprast, no kura Latvijas novada ir konkrētais cilvēks. Jo tikai tad mūsu tauta būs patiesi vienota! Tikai tad mēs spēsim kopīgi cīnīties pret ienaidniekiem un tos uzvarēt! Un tad čuiļi neņirgāsies par čangaļiem (kā tas kļuva par ieradumu padomju okupācijas gados, kad faktiski tādejādi tika izgāzta žults, kas bija sakrājusies uz krievvalodīgajiem ieklīdeņiem, kurus taču publiski kritizēt nedrīkstēja – arī tagad tikpat kā nedrīkst!), savukārt latgalieši sapratīs, ka viņu dialektam ir vieta tikai un vienīgi Latgalē, un arī ikdienas, nevis oficiālajā saskarsmē. Tad par mūsu zemi un tautu varēs droši un lepni teikt: VIENA ZEME, VIENA TAUTA, VIENA VALSTS un VIENA VALODA! Par to būtu jācīnās katram krietnam Latvietim, arī M.Gabriša kungam, ja viņš tāds ir. Un, ja kāds 1921.gadā pieņemts likums tam traucē, to pēdējais laiks ir atcelt!
PAR VIENOTAS LATVIEŠU TAUTAS NĀKOTNI CĪŅAI SVEIKS !!!
19.06.2007. Aivars Gedroics |
|
|